Dziļi Lielajā mežā, tālu no citām cilvēku mītnēm, atradās Sūnu ciems. Liels jau viņš nebija – tikai kādas 10 mājas. Šīs mājas nevarēja lepoties ar lielumu vai skaistumu, drīzāk jau otrādi. Dzīve tur ritēja vienmuļi: vīri visu ziemu gāja peļņā mežā, sievas staigāja no vienas būdas uz otru un nīdās, salaba, žēlojās un apspriedās. Taču ne tikai viņas vienīgās pārsprieda dzīvi. Savā starpā arī visu pārrunāja Sūnu ciema mājeles. Pašā augšgalā stāvēja Tauķienes māja – nedaudz lielāka par pārējām. Viņa arī sevi uzskatīja par pārāku salīdzinot ar tām, kuras atradās Sūnu ciema lejgalā.
„Sveikas!” viņa uzsauca pārējām. „Kur tad šodien visas saimnieces tā pošas? Manējā tā steidzās, ka septīto govi pat aizmirsa izslaukt. Taisni skurstenis grīļojas, kā šī bļauj. ”…