Izlasot Sv. Augustīna „Grēksūdzes” astoto un vienpadsmito grāmatu manī radās aptuveni priekšstati par cilvēka vietu viduslaiku reliģiskā izpratnē. Vismaz tāds priekšstats kādu man bija radījis Sv. Augustīns- cilvēks ir ieinteresēts izzināt jautājumus par pasaules noslēpumiem un patiesībām, kuru pamatā ir visuvarenais Dievs.
Astotajā grāmatā Sv. Augustīns vēršas pie Dieva ar pateicību tam, ka spējis piedod Sv. Augustīnam un pieņēmis viņu pie sevis- kristietībā. Sv. Augustīns šajā grāmatā stāsta kā atradis ceļu pie Dieva, jo bez Tā žēlastības viņā ir nemiers. Dievs dod mieru un atlaiž grēkus, citādi dvēselei nav miera.
Sv. Augustīns sapratis, ka viņā valda nemiers un pats ar to nevar cīnīties izvēlas atrast ceļu pie Dieva, jo Viņš nevienu neatgrūdīs un atlaidīs grēkus. Par sava lēmuma iemeslu bija viņa neizlēmīgais un vājais raksturs. Viņam bija grūti izvēlēties vai palikt ģimenes važās, kas bija viņam kļuvis par pieradumu. Citēju: „(...)vergojot miesas kārībai, tā top par paradumu; nepretojoties paradumam, tas top par nepieciešamību.” Viņš stāsta, ka ilgu laiku ir svārstījies par to, vai sekot Dievam. Tāpēc viņš devies bīskapa Simpliāna, kurš viņu vedis cauri dažādu izpestītu cilvēku stāstiem, kuros tie atstāsta par Dieva doto iespēju tapt dvēselē brīvam un atlaistam no grēkiem. Tā nu viņš stāsta kā viņā cīnījušās vairākas gribas. Sv. Augustīnam ir jaunās un vecās gribas, kas cīnās savā starpā. Taču arī jaunās gribas cīnās savā starpā un arī vecās savā starpā. Tā šī cīņa cilvēkā notiek, līdz uzvar viena no gribām. „Bet jaunā griba, kas aizmetās manī un vēlējās, lai es Tevi gribētu Tevis dēļ un rastu mierinājumu ar Tevi, Dievs, ar vienīgo uzticamo mierinājumu bija vēl vārga pievarēt iepriekšējo (veco), kas paraduma dēļ bija tapusi stipra.” Vieglāk ir piekāpties iekārei, grūtāk ir atrauties no tās. Izvēloties pakļaušanos iekārei viņš izvēlētos iet vieglāko ceļo; lai atrautos no tās ir vajadzīgs liels gribasspēks. Šādi viņš sevi pataisīja par grēcinieku, un jo ilgāk vilcinājās izvēlē, jo grūtāk bija pievērsties Dievam. Visgrūtāk ir cīnīties pret paradumu, kas cilvēka dvēseli notur pret paša gribu. Savu cīņu viņš pielīdzina miegam: „(...) cilvēks parasti vilcinās nokratīt nost miegu: viņa locekļi tapuši smagi, miegs jau ir netīkam, un tomēr viņš guļ, kaut pienācis laiks celties.” …
