20. gadsimta politikas teorija atšķirībā no agrākajām politiskajām idejām diezgan plaši pievēršas ne tikai jautājumam par to, kāda būtu labākā sabiedrības un valsts pārvalde, bet arī tam, kādas ir un kādām vajadzētu būt indivīdu savstarpējām attiecībām sabiedrības ietvaros. Nozīmīga loma šeit ir sociālfilosofiskajiem aspektiem, kas palīdz sniegt detalizētu analīzi par sabiedrībā valdošo domu un izstrādāt teorētiskas spekulācijas sociālās sistēmas ideāla meklējumos. Mūsdienu morāles un sociālā filosofija aktualizē jautājumus par indivīdu iespējām un ierobežotību vienlīdzības diskursā, meklējot risinājumus un sniedzot prognozes par sabiedrības kā struktūras pastāvēšanu.
Viena no modernā laikmeta lielākajām neskaidrībām iezīmē tieši dažādo sabiedrības grupu un to interešu sadursmes, priekšplānā izvirzot diskusijas par vienlīdzības un taisnīguma principu realizācijas iespējām un to ievērošanu. Mūsdienās teorētiski pastāvošās dažādās indivīdu brīvības nonāk savstarpējās pretrunās, neskaidrus padarot jautājumus par diskriminācijas novēršanu un jēdzienu kā tādu, stereotipu vietu sabiedrības uztverē, kā arī taisnīguma principa pielāgošanu atbilstīgi indivīdu brīvības nojēgumam.
Taisnīguma jēdziens ir nodarbinājis domātāju prātus jau no sengrieķu laikiem. Tas tiek definēts visai dažādi – kā godīgums, objektivitāte, korektums, vienlīdzīga resursu sadale un pozitīva diskriminācija nepriviliģēto grupu labā utt. Rezumējot varētu teikt, ka taisnīgums ir morālās apziņas jēdziens, kas atspoguļo, cik lielā mērā atsevišķu cilvēku, šķiru, sociālo institūtu nozīme sabiedrības dzīvē atbilst to reālajam stāvoklim. Taisnīgums paģērē atbilstību un balansu starp indivīdu un sabiedrību vai valsti, to tiesībām un pienākumiem, rīcību un tās novērtējumu, darbu un samaksu, noziegumu un sodu, cilvēku nopelniem un to sabiedrisku atzīšanu.…
