Ēvalds bija ieklīdis līdz šim vēl nepazīstamā sētā. Šo pagalmu viņš nepazina, ka tas nav nekas pozitīvs, jo ik pa brīdim varēja dzirdēt kādus apslēptus trokšņus, kas izsauca aukstas trīsas.
Bija jau vēls, sāka tumst. Pēc garajiem vasaras vakariem vēl nebija pierasts, ka jau ap 6 vakarā zemi pārklāja pilnīga tumsa. Jo sevišķi šeit, kur apkārtējās māju sienas izslēdza jebkādu gaismas staru iekļūšanu pagalmā.
Pulkstenis rādīja 17.50, tātad līdz autobusam bija palikušas vēl tikai 30 minūtes, bet vēl bija jāatrod izeja no šī nolādētā pagalma un aiznest Vitālijam apsolīto šīsdienas algu, un tieši tāpēc Ēvalds arī kļūdas dēļ bija laikam sajaucis māju numurus. Tas neliecināja neko labu.
Vietējo šo vietu sauca par “pagrabaini”, jo no otrā pasaules kara šeit bija saglabājušās vairākas bumbu patversmes, kuras jau bija izdemolētas un aizbērtas ar būvmateriālu šķembām. Šie pagrabi bija bīstami bērniem un vecāki izvairījās no bērnu rotaļām šajā teritorijā, jo bērniem patika krustu šķērsu izložņāt šķēršļainās telpas. Tā tas bija līdz traģiskajam notikumam, kad kāds kaimiņu mājas bērns vairāk neatgriezās no kādas šādas pastaigas, tomēr meklēšanas pūliņi bija velti un namu pārvalde pavēlēja aizslēgt visas ieejas pagrabos. Tas, neapšaubāmi, bija cēls darbs, taču klaidoņiem jebkurš jumts virs galvas ir jumts un tāpēc pēc neilga laika durvis tika izceltas ar visām atslēgām un vakaros parasti te parasti ieradās vairāki bezpajumtnieki. Ēvalds to nezināja, kaut arī šovakar, kā par brīnumu, viss bija kluss.
Laiks gāja, tagad jau bija pilnīgi tumšs un Ēvalds pat nevarēja saskatīt savas kājas, tā, ka nezināja, kas ir tur, kur viņš sper nākamo soli. Palika aizvien šaušalīgāk un murgaināk, jo kā kādā pasakā, lai kur arī ej, liekas ka virzies pa riņķi.
Pēkšņi tālākajā pagalma stūrī atskanēja dobja dūkšana. Tad sāka parādīties spilgta gaisma un Ēvalds jau sāka priecāties un nomierināties, taču velti.
…
