Viduslaikos Vācijā pastāvēja tāda māņticība, ka ikvienas pils vai baznīcas pamatos jāiemūrē dzīvs cilvēks, tikai tad pils un baznīcas mūri būs stipri, nesagraujami. Šim cilvēkam labprātīgi jāļaujas iemūrēties. Šiem māņiem ticēja arī tie bruņinieki un ordeņa brāļi, kas bija iebrukuši mūsu zemē un cēla te savas pilis-cietokšņus. Tāpēc, kad sanākuši bruņinieki gudrot par pils celšanu Alūksnes ezera salā, tie meklējuši kādu cilvēku, vislabāk jaunavu, kas labprātīgi apliecinātu savu vēlēšanos tikt iemūrētai pils mūrī. Alūksnes ciematā bijis dārznieks latvietis, kam bijuse skaista meita, vārdā Marija. Paši lielākie no bruņiniekiem kopā ar bīskapu aizgājuši uz dārznieka mājiņu un jautājuši viņa meitai: «Vai tu gribi nest jaunceļamās pils atslēgas?» Meita, neko no visām briesmām nezinādama, atbildējusi: «Gribu gan.» Tad bīskaps Mariju svētījis ar paceltu krustu un viņai teicis: «Tad nāc mums līdzi, mīļā jaunava!» Viņi aizveduši Mariju uz pilssalu un likuši nostāties ar seju pret rītiem. Ātri vien viņai sasietas rokas un kājas, viņa piesaistīta pie staba un rokās iedota liela sudraba atslēga. Lai meitas kliedzieni nesatrauktu vietējos iedzīvotājus un mūra cēlājus, pats bīskaps no zeltīta biķera Marijai iedevis vīnu ar miega zālēm. Drīz vien akmeņi bijuši aplikti Marijai visapkārt, un tā viņa arī tur palikusi stāvam, nenākot pie samaņas. Pili nosaukuši Marijai par godu par Marienburgu (Alūksni).
Tautas teika
…