Latviešu nosaukums cēlies no latgaļu etnonīma, - latgaļi bija lielākā un feodāli attīstītākā latviešu cilšu apvienība mūsu ēras 1 gadu tūkstotī.
Pirmo reizi Latvijas nosaukumam līdzīgs vārds sastopams Indriķa hronikā 1206. gadā. Indriķis Latvijas vārdu Letthia darinājis pēc viduslaiku latīņu rakstu paraugiem. Hronista Indriķa Letthia sastopama arī 14. gadsimta oficiālos dokumentos.
Ap 1611. gadu, t.i., laika posmā, kad beidzās latviešu tautības veidošanās process, pirmo reizi par Latviju apmēram tagadējās robežās stāsta Dionīsijs Fabrīcijs, Vilandes katoļu prāvests savā hronikā. Arī luterāņu mācītāji piemin jēdzienu latviešu zeme – Mancels 1638. gadā min Latvisku zemi, Lange 1777. gadā Latviešu zemi, bet Vecais Stenders savā vārdnīcā 1789. gadā runā par Latvju zemi. Tomēr nosaukums Latvija tika lietots reti.
Latvju izglītoto aprindu apziņa pamazām veidoja vārdu, kas tad sāka ieviesties ap 1870. gadu stingri tautiskos laikrakstos. Latvijas vārdu ieviesa un visaktīvāk popularizēja Auseklis, kā arī citi jaunlatvieši – Kronvaldu Atis, Andrejs Pumpurs.
…