Cilvēks - runājot par cilvēka termina loģisko interpretāciju, ir jāsecina, ka cilvēks ir sabiedriska būtne. „Cilvēka būtība nav kaut kas abstrakts, kas piemīt atsevišķam indivīdam. Savā īstenībā tā ir sabiedrisko attiecību kopums” . Cilvēku aplūko visas sabiedriskās zinātnes, bet izzināt racionālā aspektā var tikai filozofija. Helmūts Plesners uzskata, ka atšķirībā no augiem un dzīvniekiem tikai cilvēks iezīmējas ar savu ekscentrisko pozicionalitāti, jo viņš savas pašapziņas dēļ spēj izturēties pret sevi trijos aspektos: kā „priekšmetisku ķermeni”, kā „dvēseli ķermenī” un kā „es”, no kā izejot viņš ieņem ekscentrisku attieksmi pret sevi. Sakarā ar distanci, kas cilvēkam šādi ir pašam pret sevi, dzīve ir viņam pašam izpildāms uzdevums. Viņam vispirms no sevis jāizveido tas, kas viņš ir, un tādēļ viņš no dabas ir nolemts kultivācijai un atkarībai no tās. Daba un kultūra, juteklība un garīgums cilvēkā vienmēr ir nepastarpinātā vienībā.
Arī Arnolds Gēlens salīdzina cilvēku ar dzīvnieku. Atšķirībā no dzīvnieka, kas ir precīzi pielāgots apkārtējai videi un ko vada aptveroša instinktu sistēma, cilvēks bioloģiski ir trūcīga būtne. Nepielāgotības un instinktu redukcijas dēļ viņa eksistence ir apdraudēta. Taču tai atbilst viņa atvērtība pasaulei un līdz ar to spēja mācīties, jo cilvēks nav piesaistīts nekādam rīcības paraugam vai pieredzes līmenim. Tādēļ viņš, pateicoties savai refleksīvajai apziņai, var no jauna radīt savas izdzīvošanas nosacījumus tā, ka viņš rada mākslīgu vidi, kultūru, tai skaitā arī tiesības.
Izcilā filozofa Frīdriha Vilhelma Nīčes ideāls ir stipras gribas cilvēks. Viņš uzskata, ka spēks un drosme ir tie dzenuļi, kuri cilvēku virza uz priekšu, bet gļēvu nevarīgumu un nespēcīgumu viņš sauc par slinkumu, kas traucē cilvēkam iet tālāk, augstāk, dziļāk. Jābūt tādam, kas sevi nekad nav saudzējis, viņa ieradumos jābūt skarbumam, lai viņš būtu labā omā un līksms vienīgi starp skarbām patiesībām. Nīče uzskata, ka cilvēkam ir jābūt skarbam, norūdītam, jo tikai tad, ja cilvēkam būs nepatikšanas, problēmas un pārpratumi, būdams skarbs viņš necietīs un varēs droši iet tālāk Viņš nevēlas, lai cilvēks savā attīstībā stāvētu uz vietas, bet gan lai ziņkārība un vēlēšanās tiekties uz priekšu būtu līdzīga nezvēram, kurš nepazīst šķēršļus. “Stingri jāsēž uz sevis paša, drosmīgi jāstāv uz abām kājām, citādi nemaz nevar mīlēt”. Cilvēku, kas sev netic, atstāj gan veiksme, gan laime, gan mīlestība. Cilvēks nedrīkst akli uzticēties vai akli nīst. Reizēm taču ir tā, ka pāri nodara tieši tas cilvēks, kuram tu visvairāk esi uzticējies un visvairāk mīlējis. Un tas ir tikpat sāpīgi, ja tavs ienaidnieks, kuru tu visu laiku esi ienīdis un kuram esi darījis tikai pāri, tev izdara kādu labu darbu. Nīče uzskata, ka cilvēks vienmēr aizbildinās ar ”Tu”, jo viņš pats nav spējīgs uzņemties risku, nest atbildību. Ja blakus ir kāds “Tu”, tad visu vainu un visas problēmas var novelt uz otra pleciem, bet tas nepaceļ un nenorūda cilvēku. „Cilvēks ir kaut kas, ko vajag pārspēt”. Kādus cilvēkus Nīče gaida? – „Augstākus, stiprākus, uzvarošākus, priecīgākus”. Man vienmēr ir licies, ja man kāds teiktu, ka tālāk nav kur iet, ka viņš ar to noliegtu gan sevi gan arī mani. Es uzskatu, ka cilvēkam ir nepieciešams tāds tāls un nesasniedzams mērķis, lai vienmēr būtu kaut kas pēc kā tiekties un nevajadzētu stāvēt uz vietas, jo stāvēt uz vietas ir iet atpakaļ. Cilvēkam, kas grib dzīvot, jāskatās uz priekšu nevis jālūkojas pār plecu atpakaļ. “Cilvēks ir materiāls, atlūznis, māli, pārpalikums, neticības, haosa un bezjēdzības kamols. Bet cilvēks reizē ir arī radītājs, tēlnieks, āmura cietība, dievišķais parādību tvērējs un septītā diena - vai jūs redzat šo pretrunu?” Nīče ļoti asi vēršas pret “mazajiem” un nevarīgajiem ļaudīm, pūli, taču viņš nesadala cilvēku šķirās, sociālās grupās. Mazie un nevarīgie ir garā vājie, kas grib savu eksistenci attaisnot ar novecojušām vērtībām. Aiz skaistām vērtībām - žēlsirdības, pacietības, pieticības, tuvākā mīlestības - slēpjas pūļa bailes no visa, kas paceļas pāri viduvējībai. Nīčem šķiet, ka cilvēki ir palikuši sīkumaini, maziski un zemiski, viņu rīcību allaž pavada atriebības alkas, viņiem nav lielu tieksmju, plašu mērķu, stingras dzelzs gribas. “Visi politikas, sabiedriskās iekārtas, audzināšanas jautājumi līdz ar to ir līdz pamatu pamatiem viltoti, tā kā viskaitīgākos cilvēkus uzskata par dižiem cilvēkiem, ka “mazās” lietas, gribu sacīt - pašas dzīves pamatlietas, mācīja nicināt... Mēs visi kļūstam līdzīgi viens otram. Un tieši pret to arī F. Nīče iebilst. “Jaunu lepnumu mācīja man mans es, to mācu es cilvēkiem: nebāzt vairs galvu debeslietu smiltīs, bet nest viņu brīvi, šo zemes galvu, kas rada zemes nozīmi! Jaunu gribu mācu es cilvēkiem: šo ceļu gribēt iet, pa kuru neapzinīgi gājis cilvēks, un atzīt to par labu un nenoklīst no viņa sāņus, līdzīgi slimiem un mirējiem.” Atceros, ka reiz esmu lasījusi dzejoli, kurā bija rindas: “ ... es eju tik pa maliņu, pa maliņu, bet vajag ceļam pa vidu iet.” Arī Nīče uzskata, ka pa maliņu iet tikai slimie un mirēji, bet veselam cilvēkam ir jāiet tikai pa ceļa vidu un uz priekšu, un nevajag staigāt pa mākoņiem, bet stingri stāvēt uz savām kājām. No sacītā izriet secinājums, ka visa negatīvā verdziskā pārkausēšana cilvēkā nav savienojama ar samierināšanos, pasivitāti, nedrošu attieksmi pret dzīvi un sevi. „Esi cilvēks - un seko nevis man, bet sev ! Tikai sev ! Topi tas, kas tu esi !”
…
