Bērnībā vecā māte man stāstīja pasakas par prinčiem un princesēm, burvjiem un pūķiem. Visas šīs pasakas sākās ar vienādiem vārdiem „Reiz sensenos laikos dzīvoja ...”, vienīgais, kas tajās bija atšķirīgs bija manas, izjūtas klausoties tās, vairāk laikam nekas. Gandrīz katru reizi vecmāmuļa pirms pašām pasakas beigām man jautāja: „Kā tev, meitiņ, liekas, kas sekoja tālāk?” Es, mazā gudriniece, ar nopietnu sejas izteiksmi centos dot izsmeļošu atbildi, mainot notikumus tā, lai piešķirtu stāstam kaut kādu dzīvīgumu, līdz pati beigās sapinos savos spriedelējumos un samierinoši nočukstēju: „Viņi apprecējās un dzīvoja laimīgi līdz mūža galam!”…