Dabā iestājies brīdis, kuru nevienam negribas nokavēt. Ceļmalas un dārzi saplaukuši sārtu un zeltainu lapu kupenās. Rudens krāsu un smaržu vilnis vedina mani ļauties sapņiem, atmiņām un pārdomām.
Man ļoti tuva ir daba. Vienmēr esmu apbrīnojusi tās skaistumu, varenību, vienreizīgumu. Sēklu ieliek zemē, un izaug kaut kas tik fantastisks. Arī senajā latviešu sētā savus ziediņus raisīja dievkociņš, ceriņš, jasmīns.
„Es pazinu tēva mājas
Bez saulītes vakarā:
Vītols auga pie vārtiņiem
Sudrabiņa lapiņām.” (Latviešu tautas dziesma)
„Ap mūsu sētu stāv vesels dārzs koku. No daža varbūt neiznāk i krietna malka. Vai tādēļ tie jāposta? Tīrumam vajag labuma, sētai- košuma, ”māca Rūdolfa Blaumaņa Indrānu tēvs.…