Totalitārie režīmi Eiropā

Kad 1929. gadā pasauli piemeklēja ekonomiskā krīze, NSVSP atbalstītāju kļuva ar vien vairāk. 1932. gadā par NSVSP nobalsoja 37.3 % iedzīvotāju. Nākamajā gadā Hitlers kļuva par premjerministru. 1934. gadā pēc Hindenburga nāves, Hitlers apvienoja valsts prezidenta un kanclera amatus, pārņēma arī Vācijas bruņoto spēku virspavēlnieka pienākumus un pieņēma titulu „fīrers”.’Tagad valsts ideoloģija balstījās uz šovinismu un rasismu. Represīvās funkcijas pret politiskajiem pretiniekiem tika uzticētas SS vienībām, SD – drošības dienestam un gestapo. 1936. gadā Vācija un Japāna noslēdza Antikomiternes paktu, kuram vēlāk pievienojās Itālija. Pakta slēdzēji vienojās cīnīties pret Komunistiskās Internacionāles ietekmi. Vācijā uz ideoloģijas pamata cilvēki tika šķiroti un meklēti ideālie cilvēki - āriešu rase – blondi, zilām acīm, krietnas miesas būves. Ebreji skaitījās nevēlami un tāpēc 1938. gada 10. novembrī nacisti sāka masveidā demolēt ebreju veikalus, uzņēmumus, sist un nogalināt ebrejus, tā kā ielas bija pilnas ar izsisto logu lauskām, šis notikums tiek saukts par Kristāla nakti. Pēc Otrā pasaules kara sākuma 1939. gadā 1941 gadā vairākās pilsētās tika izveidoti ebreju kvartāli jeb geto. Nacisti izstrādāja plānu kā iznīcināt 11 miljonus Eiropas ebreju, drīz viņi arī uzsāka masveida ebreju iznīcināšanu, ko vēsturē sauc par holokaustu. Beigu beigās Vācija zaudēja arī otrajā karā.
Vācijai kārtējo reizi zaudējot, viņu gaidīja reperācijas, bet izveidotais Dauesa plāns ļāva Vācijai pārvarēt saimniecisko krīzi un mazināja saspringto situāciju ar Vācijas reparācijām. Totalitāro režīmu izveide uz Marksa ideoloģijas pamata atnesa pasaulei lielu postu.

…