Totalitāro un autoritāro režīmu nodibināšanās Eiropā starpkaru periodā

Pirmais pasaules karš būtiski izmainīja situāciju pasaulē – bija izmainījies spēku samērs starp valstīm; karš pasliktināja iedzīvotāju materiālo stāvokli, daudzās valstīs tika ieviesta kartīšu sistēma pārtikas produktu sadalei, cēlās cenas, palielinājās nodokļi utt.
Pēckara periodā iezīmējās lielas atšķirības pasaules valstu attīstībā. Vienam no šiem atšķirības virzieniem bija raksturīga autoritāru režīmu izveidošanās. Itālijā un Vācijā varu ieguva fašisti, te izveidojās fašistiska diktatūra. Padomju Savienībā izveidojās nežēlīgs Staļina personības kults. Arī daudzās „jaunajās” valstīs – Ungārijā, Polijā, Latvijā – izveidojās autoritārie režīmi, kuru priekšgalā bija „vadonis”. Šajās valstīs tika pārkāpta (vai attiecīgi „pielabota”) konstitūcija, iznīcināts parlaments.
Daudzas no šīm valstīm bija zaudējušas karā. To ekonomika bija sabrukusi, trūka pārtika, plaša patēriņa preču. Beidzoties karam, šo valstu iedzīvotāji cerēja, ka viņu stāvoklis uzlabosies. Taču ilgi gaidītais miers viņu cerības neattaisnoja. Tauta bija vīlusies. Valsts iedzīvotāju stāvokli uzlabot nespēja, tādēļ Itālijā un īpaši Vācijā daudzi bija skeptiski noskaņoti pret valsts demokrātisku iekārtu, republiku, konstitūciju. Iedzīvotāju prasības kļuva kategoriskas, radikālas. Vācijā tika veidotas padomes, Itālijā strādnieki bieži pārņēma savās rokās uzņēmumus. Tas savukārt izraisīja sašutumu plašā sīkburžuāzijas slānī, jo aizskarts tika viņu privātīpašums. Nestabilā ekonomiskā stāvokļa dēļ daudzi sīkie uzņēmumi izputēja. Visi šie apstākļi veicināja to, ka buržuāzija, sīkburžuāzija un plaši iedzīvotāju slāņi bija neapmierināti.
…