Kopējas bēdas satuvina cilvēkus – gan literatūras darbos, gan arī reālajā dzīvē. Literatūrā varoņi parasti turējās kopā, ja viņi bija ar līdzīgu izcelsmi, no vienas tautas vai pārdzīvoja tieši tādus pašus notikumus. Šīs kopienas palīdzēja viņiem tieši tā pat kā atmiņas un skumjas, nu, varbūt ietekme bija mazliet vairāk novirzīta uz pozitīvo pusi. Labs piemērs no dzīves ir tā saucamais ‘’Elles ķēķis’’ – aktīvākā un lielākā latviešu literātu kopiena trimdā, kuras pašos pamatos atradās tādi rakstnieki kā Linards Tauns un Gunars Saliņš. Tieši pateicoties šai grupai vairāki autori spēja izteikt savas domas rakstveida darbos, atklājot pārējiem tās emocijas, ko viņi izjuta trimdā. Iespējams, tādus darbus kā G. Saliņa ‘’Miglas krogs un citi dzejoļi’’ un L. Tauna ‘’Mūžīgais mākonis’’ vai pēcāk izdotais ‘’Laulības ar pilsētu’’ nekad pat netiktu izdoti, un vēlākie mākslinieki un literāti pat neturpinātu vaidot darbus, kas veltīti dzimtenei, tāpēc nedrīkst nenovērtēt latviešu kopienu ietekmi uz cilvēkiem trimdā.
Kopumā grūti aprakstīt visu trimdas literatūru, jo, kā jau es agrāk teicu, tā ir tik līdzīga, taču vienlaikus – nē. Daži lieto savos darbos metaforas, daiļus salīdzinājumus, lai izprastu domas, ir jālasa starp rindiņām u.t.t., citi – visu izsaka tieši un konkrēti un valodu lieto diezgan prastu, taču darbam tas piedod savādu šarmu. …