Ūdens ņemšanas, uzkrāšanas, pārvades un sadales tehnoloģiju attīstība Latvijas un pasaules piemēros 17.-19.gadsimtā

19.gs., 20.gs. cilvēkus burtiski aizrauj iespēja itin visu izgatavot no plastmasas. Mūsdienās lielāko daļu cauruļu ražo tieši no plastmasas, kas ir lētāk un energo efektīvāk. Plastmasas caurules mazāk plīst savienojumu vietās un ir vieglākas. Tās tiek izmantotas gan iekštelpās – vannas istabās, zemgrīdas apkurē, gan arī, lai ūdeni piegādātu mājām. 20.gs. beigās parādās Uponor PE-Xa caurules (telpiski sašūts polietilēns), kas ir ļoti izturīgas, drošas un kalpo ilgu laiku. Pats svarīgākais – šīm caurulēm piemīt "atmiņa". Tās atceras savu sākotnējo formu un savienotas noslēdzas pilnībā hermētiski, nav vajadzīgi īpaši savienojumi, ne kausēšana, ne lodēšana. Bez šaubām šis ir moderns, laikmetīgs izgudrojums, kas atvieglo profesionāļu darbu, bet vai tas ir videi un cilvēkiem draudzīgākais risinājums! Polimēru materiāli, ko sarunvalodā dēvējam par plastmasu, ir sintētiski radīti, tos ražo no naftas produktiem. Noteiktos apstākļos no plastmasas mēdz izdalīties kaitīgas vielas, kas var pāriet ūdenī, un līdz ar to, mūsu organismā. Tie ir gan ķīmiski savienojumi, kam ir kancerogēna jeb vēzi izraisoša iedarbība, gan tādi, kas negatīvi ietekmē hormonālo sistēmu. Ūdens, kas paredzēts dzeršanai un ikdienas vajadzībām, nedrīkst saturēt slimību izraisošus mikrobus un citas vielas, kuras varētu kaitēt cilvēka veselībai.
Saldūdens trūkums ir pati nopietnākā problēma, ar kuru saduras cilvēce. Vairāk nekā miljards cilvēku dzīvo neapmierinošos sanitāros apstākļos, kur viņiem nav pieejams kvalitatīvs dzeramais ūdens. Nekvalitatīvs ūdens ir cēlonis daudzām epidēmijām. Nesalīdzināmi vairāk ūdens ir vajadzīgs pārtikas produktu audzēšanai un pārstrādei. Pasaulē uz vienu iedzīvotāju, kopumā tiek izlietots ap 900 l ūdens dienā. Lielā pasaules daļā tik daudz ūdens nemaz nav pieejams, un tā trūkums ir nopietns šķērslis attīstībai. Tas ir risināms ar tehnoloģijām, kam nepieciešami veseli prāti.
…