Kristietībai līdzīgi kā agrāk Jūdaismam piemīt lielummānija, tāpēc kristietis ir tas pats jūds, tikai ar „brīvāku” ticības formu. JD Nīčem ir patiesībā kaut kas netikumisks, jo viņš nespēj saskatīt tajā pozitīvas ievirzes, tā paredz sliktus instinktus un nemāca neko labu. Kristieši nemitīgi karo par „vienlīdzīgām tiesībām”, Nīčes redzējumā JD labs ir tikai Pilāts.
Niče neslēpj savus uzskatus, ka Dievs nav atrodams nedz vēsturē, ne dabā vai vēl kaut kur, un pat ja tā eksistence tiktu pierādīta, tad cilvēce noraidītu to vēl vairāk, jo Nīče to salīdzina ar Pavila radīto Dievu, kurš ir Dieva noliegums. Kristietība nesakaras ar patiesību nevienā punktā, kas liecina par to, ka Nīče ir šīs ticības pretinieks. Taču, netiek izslēgts viņa pretējais viedoklis, kas ir novērojams tekstā, kurā viņš apraksta, ka pirmie kristieši nepareizi interpretēja Jēzus līdzības, uztverot tās tieši, ne simboliski, kas noved Baznīcu pie tās atveida mūsdienās, ar visām tās doktrīnām. Tāpat arī Jēzus radītais aprakstīts ir idealizēts formā, kādā tie būtu vēlējušies to uzlūkot, tāpēc cilvēcei nav patiess priekšstats par „īsto” Jēzu. Attiecīgi Nīčes nostāja pret kristietību nolasās kā pretrunīga. Uz to arī atsaucas Elisters Kī savā rakstā, pieminot to, ka Nīčem bija svarīgas vērtības, kuras atspoguļojas „Antikristā”, Nīče atgriežas pie tā, ka kristietība nav tikai ticība, bet ir prakse dzīvot tā, kā ir dzīvojis Jēzus, kas paredz izmainīt savu rīcību, bet lai tas būtu iespējams paralēli ir nepieciešams izmainīt savas vērtības. Elisters Kī apgalvo, ka Nīče neiestājas ne par, ne pret reliģiju, tikai aktualizē kristietības vērtības, kuras vai nu kāpina dzīvi, vai bojā to.
…
