“Un viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: “Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši papilnam augļu. Un viņš sāka pie sevis spriest: ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt. Un viņš turpināja: to es darīšu – es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu savu labību un mantu. Un sacīšu savai dvēselei, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies. Bet Dievs uz viņu sacīja: TU, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis? Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā. (Lūkas ev. 12. nodaļa.)
Pāvila 2. Vēstule korintiešiem … sākot ar 6. pantu: ”bet to es saku, kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus, un kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi, vai piespiests, jo priecīgu devēju Dievs mīl. Tad jūs būsiet bagāti visās lietās katram labam darbam, un tā mēs panāksim, ka Dievam tiks dota pateicība.”
Ja mēs gribētu lakoniski raksturot šīs dienas Pļaujas svētku galveno būtību, varētu pasacīt īstenībā īsi: Pļaujas svētki ir pateicības svētki. Tā nav tikai diena, kurā mēs varam uzskaitīt, cik ir dots un cik ir saņemts. Pārdomāt tos vārdus, kurus tikko uzklausījām, – ka Pļaujas svētku tematika risina kādu daudz būtiskāku jautājumu. Šie Pāvila vārdi grib pastāstīt, kāds ir ceļš uz laimīgu un priecīgu dzīvi, tādu dzīvi, kādu, protams, katrs cilvēks vēlas. Tā mēs arī mēdzam cits citam vēlēt. Citkārt tie ir tādi vārdi ar labu saturu, un nekā vairāk tur nav, jo mēs tos nevaram otram garantēt. Taču mēs mēdzam viens otram bieži tā sacīt: ”Daudz laimes!” Kam gan būtu jānotiek mūsu dzīvē, kādai šai dzīvei būtu jābūt, lai es patiešām būtu laimīgs? Un Pāvils saka: ceļš uz to sākas ar pateicību. Taču daudzi no mums varētu jautāt, un pamatoti jautāt, par ko gan man īstenībā pateikties? Manā dzīvē neklājas tik labi, kā es vēlētos. Manā dzīvē ir vairāk bēdīgā nekā priecīgā, un īstenībā es neredzu nekāda iemesla, lai kādam par to pateiktos. Jā, tas bieži cilvēkam var izlikties, raugoties uz dzīvi no malas, jo patiešam ir daudz iemeslu nepateikties. Pāvils šeit saka: ... ja vēlaties nonākt līdz pateicības nepieciešamībai un līdz ar to pie patiesa prieka, vispirms ir jābūt gataviem par sevi un savu dzīvi domāt. Tādā ziņā Pļaujas svētki ir arī dziļu pārdomu diena. Un šīs pārdomas Pāvils ievada ar kādu visiem pazīstamu tēlu, kas ir pazīstams ne tikai tiem, kas ir burtiski saistīti ar lauksaimniecību, bet arī tiem pilsētniekiem, kuri laukus pazīst no televizoru ekrāniem. Proti, Pavils runā ar tēliem – sēja un pļauja. Ar to palīdzēdams saredzēt pļaujas svētku dziļāko jēgu. Kad sākam apjaust, ka sēja un pļauja ir liels simbols visai dzīvei. Tā notiek ne tikai tīrumā. Katrs mūsu darbs savā ziņā ir sēja, un šī darba iznākums – pļauja. Tāpat sēja ir, ja tā drīkst salīdzināt, arī cilvēka ne-darbs. Arī pēc tā nāk sava atbalss – pļauja. Tik daudz kam, kas pašlaik notiek mūsu dzīvē, varam atrast cēloni savas pagātnes varbūt jau piemirstās rīcības sekas.
…
