Papildus šiem dažādo skatupunktu subjektīvajiem viedokļiem jāpiemin Kaupo nāve, kas arī iespējams var radīt šaubas tajā vai valdnieks vispār bijis uzticīgs savai tautai – visu savu mantojumu viņš atstāj Līvzemes baznīcām. Lai gan tomēr šāda rīcība ir tikai loģiska, apzinoties, cik spēcīga jau tobrīd ir kristietības kultūra Livonijā, kā arī to, ka pašus tuvākos viņš jau ir zaudējis iepriekšējās kaujās - Kaupo nav kam citam novēlēt savu mantojumu kā vien kristietības mērķa labad.
Kas attiecas uz termina “tautas nodevējs” attiecināšanu uz Kaupo - tā izmantošana veidojusies laika gaitā, ko izveidojušas tādas personas, kā Garlībs Merķelis un Auseklis. [5] Šāda absurda termina rašanos viennozīmīgi var izskaidrot ar vēsturisko faktu interpretācijas maiņu laika gaitā. Kā arī lasītāju, publikas un vēsturnieku iespējamu nevēlēšanos attiecīgo problēmu pētīt dziļāk, piedēvējot tai lielāku empātijas raksturu, kas palīdzētu apzināties gan tās patiesu būtību, gan absurdumu – jo Kaupo rīcība nevienā nešķita tēmēta uz tautas un iedzīvotāju jebkādu nodošanu.
Galu galā, lai arī nešķiet pareizi pateikties vēsturiski notikušajiem krusta kariem, kuri tik daudz šķiet iznīcināja, lai izplatītu kristietību Eiropā, taču tomēr tieši to norises dēļ mūsdienu Latvija izveidojusies tāda kāda tā ir šobrīd. …