Vai humānisms un demokrātija pedagoģijā noved pie visatļautības

Es teikšu, ka demokrātija nav visatļautība. Un savu laiku V.R.Reigens ir teicis: “Demokrātija ne tik lielā mērā ir pārvaldes veids, kā veids kā ierobežot valdību, lai tā netraucētu cilvēkā attīstīties tām svarīgām vērtībām, kuru pirmsākumi ir meklējami ģimenē un ticībā”.
Tad no tā varam spriest, vai demokrātija ir vajadzīga visur – gan mājās, gan pirmsskolas iestādēs ,gan darbvietās un sabiedrībā? Iespējams, ka nē.
Par to vajadzētu nopietni padomāt.
Uzskatu, ka audzinātājiem, pedagogiem ir jābūt humāniem jo tas ir kā spiedogs bērnu sirdīs uz nākotni. Vācu rakstnieks T.Manns savos darbos ir izteicies sekojoši: “Jebkurā humānismā ir vājuma elements, kas sasaista to ar iecietību, šaubu mīlestību, īsāk sakot, ar tam piemītošo labsirdību. Šodien ir nepieciešams karojošs humānisms, kas būtu nonācis pie atziņas, ka brīvības princips, iecietība un šaubas nedrīkst pieļaut, lai to ekspluatētu un mīdītu kājām fanātisms, kam nav ne kauna, ne šaubu.”
Tātad secinu , ka visatļautība ir izlaidība , egoisms un iekšēja nebrīvība un aprobežotība.
Un laikam jau humānisms un demokrātija attiecīgās situācijās var pārvērsties par visatļautību. Bet tas ir ļoti atkarīgs tieši no pašiem bērniem,vecākiem ,skolotājiem un sabiedrības. Un pedagoģijā no visatļautības var izvairīties , ja pedagogs cienīs bērnus kā personības , spēs ieklausīties un sadarboties ar bērniem.
Un kā zināms , tas nebūt nenākas viegli.
…