Mīlestība un sāpes ir divas tik saistītas parādības, kuras nevar pastāvēt viena bez otras. Sāpes mums palīdz novērtēt un izjust mīlestības patieso skaistumu, tos skaistos un burvīgos mirkļus, ko izjūtam šo jūtu iespaidā. Bet man bieži liekas, ka mīlestība ir tās pašas sāpes, jo, kad tev kāds mīļotais pasaka vai izdara ko tev nepieņemamu, tad tev tas ļoti sāp. Sāp no tā cik ļoti viņu mīli. Man liekas, ka mīlestība ir visgraujošākais spēks mūsu dvēselei, tā ir kā visburvīgākais sapnis, kurš vienā mirklī var pārvērsties visļaunākajā murgā. Mīlestība var spārnot vai sagraut cilvēku, visus viņa uzskatus un pārliecības, bet kam tas viss vajadzīgs? Vai kādam augstākam spēkam patīk spēlēties ar mums, kādēļ citām būtnēm nav dotas spējas mīlēt, bet gan tikai cilvēkam? Ir tik daudz jautājumu uz kuriem mēs vēlētos rast atbildes, bet to nekad nespēsim. Jā, katrs no mums kaut reizi mūžā ir izjutis šīs jūtas, bet daudzi pēc tam visu mūžu izvairās no šīm jūtām, lai vēlreiz neapdedzinātos, varbūt tā ir garā spēcīgu cilvēku rīcība vai tieši otrādi- vāju? Viņš var būt spēcīgs cīnoties pret šo emocionāli spēcīgo jūtu strāvojumu un neļaujot nekad šīm jūtām iemājot arī viņa sirdī.…