Vai pedagoģiskās attieksmes humanizācija un demokrātiskuma principu ievērošana ir cēlonis bērnu visatļautībai?

Manuprāt, visatļautība ir kā egoisms, jo tajā skolēns grib tikai to, ko viņam vajag un citu cilvēku viedoklis viņu neinteresē. Visatļautība pedagoģiskajā procesā neveidosies, ja audzinātājs sadarbosies ar saviem audzēkņiem un, ja spēs laikus ieklausīties bērnu vēlmēs.
Es uzskatu, ka humanizācijas un demokrātiskuma principu ievērošana nav cēlonis bērnu visatļautībai. Es sāku tā uzskatīt, jo izpētot humanisma jēdzienu, uzzināju, ka humānisms pedagoģijā tiek vērsts uz bērna personību, cilvēcību, un tas nozīmē, ka, ja bērnam tiks mācīta cilvēcība, viņa brīvība, nedomāju, ka bērnam radīsies visatļautība, man vairāk liekas, ka bērns sapratīs, kas viņš tāds ir, kas viņam patīk, kas nepatīk, sapratīs savu brīvību un ar to būs atbildīgāk, jo zinās, ka neviens cits neatbildēs par viņu un neizdarīs izvēli viņas vietā. Pētot demokrātijas jēdzienu sapratu, ka arī tas, ka bērns var brīvi izpaust savu viedokli, kā arī aizstāvēt to, nenozīmē, ka bērnam tiek dota visatļautība tāpēc, ka pedagogs un vecāki ir tie, kas bērnam māca kā šo savu viedokli izpaust, lai viņš saprastu, ko var teikt un, ko nē. Es uzskatu, ka, lai šī bērnam neradās visatļautība, vecākiem kopā ar pedagogam ir jāstrādā ar bērnu, kā arī vecākiem un pedagogiem vajag vairāk sarunāties un dalīties ar visu, ko redz bērna rīcība, jo tad, kad vecāki būs atsevišķi no pedagoga un darīs tā, lai bērnam radās visatļautība, vienam pedagogam būs grūti to izlabot un izdarīt no bērna labu izglītotu cilvēku.
…