Vai pedagoģiskās attieksmes humanizācija un demokrātiskuma principu ievērošana ir cēlonis bērnu visatļautībai?

Ieskatoties abu terminu – humanizācija un demokrātiskums – skaidrojumos, nonācu pie atziņas, ka pedagoģiskās attieksmes humanizācija un demokrātiskuma principu ievērošana nav cēlonis bērnu visatļautībai. Man šķiet, ka cēlonis meklējams jau pašos pamatos – sabiedrībā, ģimenē. Esmu sapratis, ka svarīgi ir, lai arī vecāki pieņemtu un strādātu ar humānās pedagoģijas idejām, jo ja vecākiem par to nav izpratnes, izpratnes trūkums būs arī bērniem. Tas pats attiecas arī uz pedagogiem. Tas nav kaut kas tāds, kas notiek tikai vienu reizi, tas ir nopietna un dziļa skolotāja darba pilnveides rezultāts. Tas ir darbs sevis audzināšanā, savu domu, jūtu un rīcības audzināšanā. Tieši tāpat ir arī ar skolēniem – to cilvēciskās īpašības nerodas kaut kur pašas no sevis dabiskā izglītības procesa rezultātā, bet gan audzināšanas procesā, kurā iesaistās un par kuru atbildīgi ir pieaugušie cilvēki, it īpaši vecāki. Ir jābūt kontaktam un sadarbībai starp vecākiem un pedagogiem, jo tieši sadarbībai ir liels spēks nodrošināt to, lai bērniem “nepieliptu” visatļautība. Tāpat pedagoga darbam un personībai ir ļoti liela nozīme. Ir jābūt sava amata profesionālim un ar milzīgu pieredzi profesionālajā darbībā, lai klasē tiktu nodrošināta disciplīna, kura nebūtu pretrunā ar humānisma un demokrātiskuma idejām. …