Mašīnas straujais skrējiens aprāvās koku ieskautā klajumā pie jūras. Rietošās saules stari atvizēja vēja sakultajā ūdenī. Debesis dega ugunīgās krāsās, tāpat iekrāsojot arī bangojošos ūdeņus. Kādu brīdi viņi vēl klusējot sēdēja tveices sakarsētajā mašīnā, tad viņa neizturēja un izkāpa. Vējš ieklupa viņas matos un izsvaidīja tos uz visām pusēm. Viņa, neņemot to vērā, devās ūdens virzienā, kur viļņu šalka noslāpēja visas citas skaņas un iedvesa bezgalīgu mieru viņas nogurušajā prātā. Kad viņa jau bija pienākusi pie ūdens samitrinātajām smiltīm, viņa noāva kājas un iekāpa sabangotajā ūdenī. Tas skrēja augšup gar kājām un atpakaļ lejā, atstājot ūdens lāsītes uz ādas. Viņa nevairījās no šļakatām, kas samērcēja apģērbu. Vēsais ūdens atveldzēja viņas brauciena laikā sakarsušo ādu, ūdens šalkoņa mierināja prātu. Neskatoties uz augstajiem viļņiem viņa devās dziļāk un dziļāk ūdenī, ūdens ieskāva viņas stāvu aizvien vairāk samērcējot viņas drēbes. tad nāca spējš vilnis, kas nošļāca viņu no galvas līdz kājām. Viņa skaļi iesmējās, atglauda no pieres nu jau slapjos matus un vienkārši stāvēja ūdenī, kā maza meitene priecājoties par katru vilni.…