Valda Grēviņa dzeja

20. – 30. gados Valdim Grēviņam iznāk divi dzejoļu krājumi: „Pirmā dzeju grāmata”, „Otrā dzeju grāmata”.
Galvenais no 20. – 30. gadu dzejas motīviem Grēviņam ir mīlestības motīvs. Grēviņa mīlas lirika ir pilna sāpīgu atmiņu un moku, viņš ir viens no nedaudzajiem dzejniekiem, kas mīlestību nolād: „Es nolādu to stundu, kurā laiks man mīlu dāvāja.” „Mīla ir smejošs un nežēlīgs drakons” – tā Grēviņš par pasaules stiprāko spēku. Grēviņš mīlestību saista arī ar nāvi. Dzejnieks uzsver mīlestības mirkļa īsumu, kas jābauda, kamēr tas vēl dots: „Neaizver acis, nenodzēs smaidu, skauj mani ciešāk – virši zied.”
Dzejā diezgan spilgti iezīmējas dionīsiskie, bohēmiskie motīvi, dzīves baudīšana. Tā iezīmējas jau mīlas lirikā, jo Grēviņa dzejā tos viennozīmīgi nav iespējams nošķirt.
Vēl kāds ļoti raksturīgs Grēviņa dzejas motīvs ir nāves motīvs.…