Valoda kā hibrīdkara instruments

Par latviešu valodas nedrošo situāciju pašā Latvijā liecina 2012.gadā ierosinātais referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu un tā rezultāti. 2011. gada 15. februārī jauniešu kustība "Vienota Latvija" izvirzīja ideju par oficiālās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Tā kā "par" Satversmes grozījumu pieņemšanu nobalsoja 24,88% referenduma dalībnieku, bet "pret" grozījumu pieņemšanu bija 74,8% vēlētāju, tad grozījumi tika noraidīti. (11) Taču tas nozīmē, ka katrs ceturtais iedzīvotājs Latvijā atbalsta ideju par krievu valodu kā otru valsts valodu. Šie rādītāji ir satraucoši un liek aizdomāties par latviešu valodas nākotni.
Domājot par latviešu valodu kā valsts valodu, ir svarīgi apzināties, ka latviešu valoda Latvijā nav tikai kā latviešu dzimtā valoda, tā ir arī Latvijas sabiedrības kopīgā valoda. Arī pasaules pieredze liecina, ka valsts valodas nezināšana un nevēlēšanās to apgūt radījusi daudzas domstarpības un nošķirtas kopienas. (1, 363) Latviešu valodas loma kopš 1988.gada ir palielinājusies visas valsts un sabiedrības dzīves jomās. Tomēr pašreizējā laika posmā joprojām vērojama nesakritība starp valsts valodas un minoritātes (kievu) valodas nominālajām un faktiskajām sociolingvistiskajām funkcijām, kas rada krievu valodas kolektīva lingvistisko pašpietiekamību. Futurologu prognozes vēsta, ka šā gadsimta laikā var izzsust vismaz 50% valodu. Vēl pirms dažiem gadu desmitiem valodu saplūšana tiktu uzskatīta par nozīmīgu soli ceļā uz vienotu cilvēci un ekonomisko labklājību. Pašlaik nostādnes ir radikāli mainījušās. Daudzvalodības saglabāšana atzīta par tikpat nozīmīgu kā augu un dzīvnieku valsts dažādības saglabāšanu. Valodu vērtība vairs netiek apcerēta tikai no tās runātāju skaita vai ekonomisko labumu ieguves viedokļa, bet gan tiek saistīta ar etnosu tradīciju, mentalitātes un savdabības uzturēšanu. (2, 20 - 31).…