Dzīvesstāstu pētījumos liela nozīme ir teicēja valodai, kā arī lietotajām diskursīvajām formām. Etnolingvists Edvards Sepīrs ir teicis, ka „valoda ir ceļvedis, lai runātu par ”sabiedrības realitāti”1. Ar valodu cilvēki parasti saprot lietoto semantisko sistēmu, kas tiek lietota noteiktā sabiedrībā. Antropologs Broņislavs Maļinovskis, „pētot pirmatnējās valodas, secināja, ka nozīme valodā izriet nevis no lingvistiskās uzbūves, bet no sociālās situācijas, kurā šī valoda tiek lietota”.2 Cilvēki mēdz sarunvalodā lietot, ka tā ir ‘mūsu’ un tā ir ‘viņu/sveša/ nesaprotama’ valoda`- tādā veidā cilvēks sevi pieskaita noteiktai grupai, kā arī ar valodu tiek definēta identitāte. Antropologs Džeimss P. Spredlijs par valodu ir rakstījis, ka „valoda ir kas vairāk kā realitātes izteikšanas līdzeklis, tā ir realitātes konstruēšanas līdzeklis. Dažādas valodas rada un izsaka dažādas realitātes. Tās sniedz domāšanas un uztveres ierasto veidu alternatīvus modeļus”3. Cilvēki sazinoties izmanto verbālo un neverbālo komunikācijas sistēmu, kas konstruē sabiedrības realitāti. Realitātes konstruēšanu caur zināšanām analizē Mišels Fuko - „runāt nozīmē kaut ko darīt - kaut ko citu, nevis paust savas domas, tulkot to, ko tu zini”4.…