Valsts starptautiskā atzīšana

Bet no otras puses, ir iespējama situācija, ka tiks atzīta valsts, kurai nepiemīt visas valstiskuma prasības, taču atzinēj valstis var nepievērst tam faktam lielu uzmanību, gaidot, ka konkrēts subjekts nākotnē izpildīs visas uz viņu uzliktās prasības. Šāda situācija var novērst pie haosa starptautiskajās tiesības, jo gan Kosovas, gan Abhāzijas un Dienvidsoetijas piemēri rāda, ka no vienas puses atzīšana var kļūt atkarīga tikai pamatojoties uz valsts interesēm - atzīt veidojumu, un, ka jo lielāks starptautisko subjektu skaits atzīs jaunizveidoto valstu veidojumu, jo samazinās valstiskuma kritēriju loma.
Katrai valstij ir pilnīgas rīcības brīvība atzīt vai neatzīt kādu konkrēto valsti. Loģiskais secinājums no atzīšanas teorijas atbilstoši starptautiskajai praksei ir tāds, ka viena un tā pati valsts var atšķirīgā laikā kļūt par subjektu attiecībā pret vienām valstīm un nebūt attiecībā pret citām. Praktiskais pierādījums tam ir pilnīgi pretējs Rietumu valstu un Krievijas pozīcijai Kosovas, Abhāzijas un Dienvidosetijas atzīšanas jautājumos, jo sākumā pirmie atzina Kosovas neatkarību, bet vēlāk neatzina Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību, taču Krievijas rīcība bija pilnīgi pretēja - sākumā viņa neatzina Kosovu, taču pēc tam atzina Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību.
Svarīgu secinājumu izdarīja R. Vaits, kurš atzīmēja, ka starptautisko tiesību normas šobrīd eksistē tikai vājākajā apziņā, tām šobrīd ir vairāk pamācošs, nevis juridisks raksturs, kas rezultātā atstāj starptautiskās sistēmas pilnvaras pašu valstu rokās. Reālisti uzskata, ka starptautisko tiesību normas kalpo tikai, kā instrumentālais nodoms un viņi var būt pārkāpti no hegemona puses, kas arī ir labākais šīs situācijas izskaidrojums. Tas turpināsies, kamēr hegemons ir pietiekoši stiprs, lai uzturētu šos noteikumus, valdot starptautiskajās attiecībās.11

…