Vārda brīvība pēc Latvijas Republikas Satversmes tiek definēta kā tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Tomēr tiesībām uz vārda brīvību ir robežas, piemēram, Latvijas Republikas Satversmes 95. pants nosaka, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Tas nozīmē to, ka persona, baudīdama savas tiesības uz vārda brīvību, nedrīkst aizskart citas personas vai personu grupas godu un cieņu. Krimināllikuma 78. pants nosaka kriminālatbildību personai par nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu. Tas ir vēl viens no tiesību uz vārda brīvību ierobežojumiem. Amerikas Savienoto Valstu konstitūcijas pirmais punkts nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību. Kaut gan konstitūcijas pirmajā punktā nav minēts, ka naida runa būtu izņēmums tiesībām uz vārda brīvību, tās tomēr nav absolūtas. Krievijas Federācijas konstitūcijas 29. panta 1. punkts un 5. punkts respektīvi nosaka, ka ikvienam ir garantētas tiesības uz brīvu domu un runu un ka medijiem ir garantēta brīvība, un ka cenzūra ir aizliegta. …