Vecmammas atmiņas

Mani vecāki teica, ka būs karš. Sāka gatavoties, lai varētu pasargāties. No istabas un skapjiem izņēma drēbes un nesa uz mežu, kuru mēs saucām par „Purviņu”. „Purviņš” nebija tālu no mājām. Aiz „Purviņa” auga auzu tīrums, es nolēmu tur ierakt zemē savus krāsu zīmulīšus, kurus man bija uzdāvinājusi krustmāte. Ieraku zemē zīmulīšus un iespraudu zaru, lai auzās pēc tam varētu tos atrast. „Purviņā” piesēja lopus - govis, aitas un aizdara cūkas.
Netālu nomājas, zem ābeles izraka zemnīcu. Visu kara laiku tur dzīvoja mans vectēvs, bet mēs visi pārējie ģimenes locekļi – tētis, mamma, 4 brāļi, es, māsa un krustmāte dzīvojām citā zemnīcā tālāk no mājas un tuvāk „Purviņam”. Pa nakts melnumu mamma ar tēti gāja apkopt lopus. Iznāca tā, ka mēs atradāmies pašā frontes līnijā. Zemnīcā brāļi un tētis dzīvojās tālāk, bet mūs mazākos nolika priekšā, tāpēc, lai noslēptu vīriešus. Tētis bija par vecu, lai karā ņemtu, bet brāļi par jauniem.…