„…Jaundzimušais ir pilnīgi atkarīgs no vecākiem. Viņam ir nepieciešama stimulācija un saskarsme. Jaundzimušā izdzīvošanas priekšnoteikumi ir vecāku ziņā. Lai bērns turpinātu augt un bioloģiski attīstīties, viņam ir jāsaņem viss iepriekšminētais. Pamazām viņš iegūst spēju eksistēt pastāvīgi.
Bērnu darbošanās jau no paša sākuma ir atšķirīga. Citi ir aktīvāki, citi pasīvāki. Atšķirību rada ķermeņa uzbūve, arī fiziskās un garīgās nobriešanas gaita. Nav īsti skaidrs, cik lielā mērā raksturu nosaka iedzimtība. Arī intelektuālās iespējas daļēji ir ģenētiski noteiktas, tomēr vides iedarbība uz bērnu visas šīs noslieces spēj mainīt gan vēlamā, gan nevēlamā virzienā.
Bērna sajūtu centrā šajā laikā ir mute, tādēļ Z.Freids šo stadiju dēvē par „orālo”. Mazulis nespēj izdzīvot, ja negūst zīšanas un ēšanas apmierinājumu un prieku. Tādēļ jaundzimušajam zīšanas reflekss un garšas sajūta ir tik būtiski…”1.
Tātad, var secināt, ka jaundzimušā bioloģiskā attīstība un izdzīvošanas priekšnoteikumi ir pilnībā atkarīgi no viņa vecākiem. Vecākiem ir jādod bērniņam stimulācija un saskarsme.…