Atkal ir atnācis rudens.
Man ļoti patīk rudens. Rudeni man atnes vējš. Un līdz ar rudeni pie manis atnāk visa pasaule.
Viņš atnes rudens garšu un rudens smaržu. Man patīk šī smarža, kuru, iznākot ārā, vējš man iespiež degunā. Tā ir lapu smarža – svaiga un neuzbāzīga. Vienu dzeltenu lapu viņš iemet man sejā. Tajā es sajūtu austrumus. Man prātā nāk kāda tāla austrumu zeme. Tur rudens nav tāds, kāds te. Tur tumšo mākoņu vietā spīd karsta un svelmaina saule, un mitrās zemes un sūnu vietā ir sausas smiltis un klintis. Dzestrā un asā vēja vietā es sajūtu tikai vieglas, siltas vēsmiņas. Siltais vējiņš apņem manu seju un es jūtos kā paradīzē.
Rudens vējš aizpūš lapu. Manā acu priekšā atkal ir rudens. Rudens ir visur, kur vien es skatos. Es apstājos ielas vidū un jūtos kā sapņu pasaulē. Visapkārt ir dzelteni un sarkani lieli lapu mākoņi. Mājas, starp tiem iespiestas, nemaz neredz. Ar katru vēja pūtienu tie kļūst arvien lielāki un lielāki, un no tiem sāk birst lapas. Tās nokrīt uz zemes un pārklāj to. Es eju it kā pa zeltainu, čaukstošu paklāju. …