Šī krājuma sajūta ir tāda kā atgriešanās pie pamatvērtībām, pie dzimtenes, uz mājām. Ir dzejoļi ar nosaukumiem: „Ceļā uz Siguldu”, „Pārdaugavas paradīze”, „Sunākstes-Aknīstes tauta”, „Jāņu nakts”, „Līgo”. Šie dzejoļi pauž atgriešanos mājās, sajūtu kāda ir dzejnieces sirdī pēc pusmūža atkal atgriešanās un sastapšanās ar savu zemi, tradīcijām, svētkiem. Dominē arī folkloras tēma, kas ievīta dzejā ar Jāņu un Līgo vakara palīdzību, Saules spēku un nozīmi, pasaku motīvs par tēvu, kam trīs dēli, ievītas tautas dziesmas un folkloras jēdzieni: Māras pirts, pādītes dīdīšana, saru pēršana, raudzības u.c. Kā rakstīts pirms dzejoļa „Dodu mutes zemei”, tad kāds draugs dzejniecei ir vēlējis nobučot dzimtenes zemi! Tāpēc arī par šo ir šajā dzejolī, un kopumā arī visā nodaļā. Tā ir ļoti tautiska, patriotiska un tendēta uz zemes un dzimtenes mīlestību, gluži kā visa izlase „Maize no mājām”.
Nebrīnos, ka šo dēvē par Veltas Tomas labāko izlasi un, ka pēc tās publicēšanas viņa kļuvusi pazīstama plašāk latviešu sabiedrībai. Jebkuros laikos, manuprāt, šis darbs ir ievērības cienīgs ar tik bagātu mīlestību pret Latviju, tās cildināšanu un neviltotu uzmanību gan dzimtenei, gan mātei, kas abas ir nostatītas vienā cieņas un mīlestības svarīguma līmenī. Dzeja likās pilnīga un patiesa, ieintriģējoša, sajūtu un izjūtu aprakstoša.
…