Principā, Vestminstera demokrātiskais valsts modelis var būt nosaukt arī par mažoritāro valsts modeli. Šim modelim vislabāk atbilst Lielbritānijas valsts modelis. Šo sistēmu atzīst visā pasaulē. Pat amerikāņi, kuru salīdzinošās (pārsvarā) politikas analītiķi uzskata, ka Amerikāņu valsts pārvaldīšanas modelis ir vislabākais un efektīvākais, atzīst, ka Lielbritānijas modelis ir vismaz tāds pat labs. Visvairāk šis modelis patika prezidentam Vudro Vilsonam. Respektīvi, Vestminstera modelis bija ieviests tādās valstīs kā Kanāda, Jaunzēlande, Austrālijā, kā arī Britu kolonijās Āzijā, Āfrikā un Kārību jūrā.
Viena no galvenām Vestminstera (mažoritārās) valsts sistēmas īpašībām ir izpildvaras centralizācija vienas partijas rokās. Visstiprākais varas orgāns Lielbritānijā ir Kabinets. Šī Kabineta dominante politiskajā kursā ir otrs mažoritārās sistēmas aspekts. Šis Kabinets, principā, pēc teorijas ir pakļauts tādai institūcijai kā “House of Commons”, jo tās locekļiem ir tiesības gāzt šo kabinetu. Bet reāli Kabinets nav pakļauts šai institūcijai, jo “House of Commons” parsvarā sastāv no stiprākās (mažoritārās) partijas pārstāvjiem. Šis partijas locekļi sēž arī Kabinetā. Tas nozīmē, ka Kabineta atlaišana praktiski nav iespējama un savās tiesībās Kabinets ir līdzīgs Parlamentam.
Vēl šai sistēmai ir raksturīga divu partiju pastāvēšana parlamentā. Proti, tikai parlamentā ir pārstāvētas tikai divas visstiprākās partijas. Lielbritānijā tā ir Konservatīvā un Leiboristu partija. Principā “House of Commons” sēž arī citu partiju pārstāvji (liberālie demokrāti 1980. gados), tomēr viņu skaits ir tik niecīgs, ka par kaut kādu ietekmi uz politisku kursu nevar pat runas būt. Divu valdošo partiju nostādnēs, principā, nav nekādu atšķirību, izņemot tikai pozīciju sociāli ekonomiskos jautājumos. Leiboristiem ir kreisi-centriskā politiskā nokrāsa, bet konservatīviem vairāk labēji-centriskā.
Vestminstera valsts modelim ir raksturīgas arī mažoritārās un neproporcionālās vēlēšanās: uzvar tas, kas saņēma visvairāk vēlētāju balsis. Pie tam vēl, nav svarīgi, vai viņš saņēma balsu vairākumu, svarīgi ir tas, ka viņš saņēma vairāk balsis, nekā viņa konkurenti. Šīs vēlēšanās parasti izraisa īsto neproporcionalitāti. Piemēram, Leiboristu partija 1974. gada oktobrī, ieguva 319 no 635 vietām parlamentā, saņemot vēlēšanās tikai 39.3% vēlētāju balsis.
Interešu grupas plurālisms ir arī vēl viens būtisks Vestminstera valsts modeļa aspekts. Tas nozīmē, ka šai sistēmai nav raksturīgs interešu grupas spēks un lielā ietekme. Interešu grupas plurālisms nozīmē to, ka valstī pastāv dažādās interešu grupas, bet būtiski neviena no tiem nevar reāli ietekmēt politisko kursu.
Vestminstera valsts modelim ir raksturīgā unitārās valsts pastāvēšana un varas centralizācija. Lielbritānija pēc idejas skaitās pa īsti unitāro valsts. Bet, principā, tā tas nav, jo Ziemeļīrijā sākot no 1921. gada bija, principā, valsts pārvaldīja Īrijas vietējā valdība.
Šīm modelim raksturīga arī likumdošanas varas koncentrēšana vienā institūcijā (concentration in unicameral legislature), konstitūcijas elastīgums. Konstitūcijas elastīgums nenozīmē tieši “konstitūcijas” elastīgumu. Tas nozīmē tāda dokumenta elastīgums, kas darbojas konstitūcijas vietā (nerakstītā konstitūcija). Principā, Vestminstera modelim vairāk atbilst tieši tādās (nerakstītās) konstitūcijas pastāvēšana. Vestminstera modelim ir raksturīgā arī centrāla valsts banka kontrole no izpildvaras puses.
Konsensa valsts pārvaldīšanas modelis, principā, ir pilnīgs pretstats Vestminstera modelim. Galvenā atšķirība ir tas, ka konsensa modelis, atšķirībā no mažoritārā modeļa, neparedz valsts iedzīvotāju vairākuma kontroli par valsts, jo tādējādi mazākums cieš, jo nevar praktiski neko ietekmēt. Konsensuālā demokrātijā visiem valsts iedzīvotājiem ir jābūt vienlīdzīgām tiesībām ietekmēt politisko kursu. Kā Artūrs Ljuiss teica: “Visiem, kas ir ietekmēt no lēmuma, ir jānodrošina iespēju piedalīties šī lēmuma izstrādāšanā”.
…
