Sveiks, mīļais draugs,
īsti nevarēju izdomāt, kā tevi uzrunāt: „labdien” būtu pārāk oficiāli, savukārt „čau” izklausītos ikdienišķi. Tā es paliku pie uzrunas „sveiks”, jo, manuprāt, tā tev piestāv. Tāda vienkārša, bet sirsnīga.
Jāsaka godīgi, tu mani sajūsmini. Šķiet, visvairāk ar to, ka māki ikdienišķās, parastās, brīžiem netīkamās lietas un vietas parādīt citā gaismā. Iespējams, īpaši tuvs man tu liecies tādēļ, ka esi pilsētnieks. Kā citi apjūsmo pļavas smaržu un svaigu pienu, tā tu man stāsti par ūdens noteku caurulēm un trotuāriem. Iespējams, arī man vajadzētu sajūsmināties par laukiem, lielo brīvību un svaigo gaisu, bet, re, es esmu pilsētniece kopš dzimšanas, tādēļ betons un dzelzs mani iedvesmo vairāk – gluži kā seni draugi. …