Viena diena dzimtcilvēka dzīvē

Auksta ūdens šalts tiek ietriekta man sejā! Par ko tad tas?! Ā, pareizi... Es aizgulējos. Visu nakti man vajadzēja kā tādam sunim sargāt mana lepnā kunga māju. Redz, šim bail no zagļiem un ubagiem, kuri varētu iebrukt viņa mājā un visu izlaupīt. Ha! Kā tad – bail! Tās nav bailes, bet naivums, lepnums, izsmiekls, gļēvums un pārlieku liela vara viņa rokās.
Varu saderēt, ka jau kopš bērnu dienām viņš tika pārlieku lutināts. Noteikti viņam mammīte vienmēr piestūma pilnu rīkli ar dažādiem gardumiem, lika gulēt mīkstā gultiņā, tīrīja katru traipiņu no sejas un ko tik vēl nedarīja. Tāpēc viņš tagad ir izlepis, resns un jūtas visvarens. Ienīstu tādus necilvēkus, bet es esmu viņa dzimtcilvēks, tādēļ jāiet strādāt viņa noteiktos darbus.
Aizslāju līdz šķūnim un paķeru arklu. Tas jāstumj man vienam, bez zirga vai vērša palīdzības.…