Māksla bija mans glābiņš no negatīvā, tā kā jūras viļņi aizskaloja pēc vētras atstāto, izlīdzinot ūdeņus un nogrūžot palikušās skumjas dziļuma alkatīgajā rīklē. Tomēr varbūt arī man laimējās, ka ar to varēju pelnīt iztiku. Nezinu, vai šāds miers būtu manī palicis, ja būtu jādomā par laikmetīgajām problēmām un dzīves steigu. Gleznas bija mana čaula, kamēr es biju nevarīgs radījums - tās pasargāja mani, līdz biju gatava skatīties acīs skarbajai mūža realitātei.
Sēžot ar siltu tējas tasi plaukstās, klausoties nakts vēja glāstus priežu galotnēs un viļņu čukstus krastmalai, mani kā silts apskāviens pārņem laime. …