Vēsturē 9.-11. gadsimts tiek apzīmēts kā vikingu laikmets. Vikingi jeb pagānu dāņu, norvēģu, zviedru karotāji, kas devās vikingā un, kuri kolonizēja plašas Eiropas teritorijas, dzīvoja pilnīgi pretēji tam, kas bija izveidojies Eiropā- tie vēl nebija sasnieguši valstiskumu un sabiedrība vēl aizvien dzīvoja kopienās, tiem nebija bijis nekāds kontakts ar Romas impēriju, līdz ar to tiem nebija izveidojusies tāda kultūra, tradīcijas un uzskati, kā Eiropā, turklāt vikingi atradās ārpus kristīgās civilizācijas robežām.
Šo un galveno iemeslu- dabas apstākļu un teritorijas- dēļ vikingiem nācās pievērsties pilnīgi citādākam dzīvesveidam, kā pārējā Eiropā. Tieši kāpēc vikingi uzsāka sirojumus un jūras braucienus, nav zināms, taču tā kā vikingu tauta dzīvoja tā sauktajā miglas zonā, tiem bija nabadzīga augsne, līdz ar to bija jāmeklē risinājumi citur, uzsākot sirojumus jeb laupījumus. Ir zināms, ka pirmais sirojums, ar ko arī iezīmējās vikingu laikmeta sākums, noticis 793.gadā Nortambrijas, kas bija anglosakšu karaliste, piekrastē esošajā Lindisfārnas klosterī. Vikingi, kuri tajā gadījumā, iespējams, esot bijuši norvēģi, klosteri pilnībā neiznīcināja, taču šis atgadījums kristīgo Eiropu noteikti satricināja līdz tās pamatiem, jo tā nesaprata, kā šie iebrucēji varēja tik ļoti necienīt kristietību, to pierādot ar iebrukšanu vienā no svētākajām vietām- klosterī. …