Savā grāmatā autors apskata dažādas dzīves gudrības, kuras ikdienas dzīvē mēs nepiekopjam. Autora vārdiem: „Mēs kļūstam paši par saviem tēlniekiem”. Ja mēs dzīvi pavadām drūmi, pakļaujot savu dzīvību briesmām, aizskarot citus un nesaprotot dzīves jēgu, tad laikam vecāki nav iedevuši pareizos instrumentus. Vienmēr ir iespēja izrauties, saņemties un samainīt šos instrumentus pret labākiem. Taču atkal ir nepieciešama iekšēja vēlme un atbalsts no apkārtējiem, jo ja cilvēks jutīsies vientuļš, tad pat zelta kalts neveidos rožainu dzīvi. Savukārt tie, kam dzīvē veicas, paši meklē grūtības jeb kā autors ir rakstījis savā grāmatā, ka „ir jēga padarīt dzīvi savstarpēji nedaudz grūtāku - pieaug aizrautība”. Lai tam piekristu, ir nedaudz vairāk jāanalizē dažādas situācijas. No personīgā viedokļa es tam nevarētu pilnībā piekrist. Savukārt mana nepārliecinātība liecina par daļu ticības šim apgalvojumam. Es varētu teikt, ka esam ne tikai savas dzīves tēlnieki, bet arī mākslinieki. Tiem, kam dzīve ir melnās krāsās, vienmēr ir kāds gaišs cerības stars, bet tiem, kam viss ir krāsains un košs, tie savai dzīvei pielej nedaudz melno, lai pēc tam košās krāsas ir divreiz stiprākas.
Ja tiek izlasīta Vilhelma Šmida grāmata „Balansa māksla” un visas atziņas tiek ieviestas ikdienas dzīvē, varētu šķist, ka dzīve būtu ideāla, bez grūtībām. Bet rodas jautājums, kas katram ir ideāls? Kādam tā ir rožaina dzīve bez starpgadījumiem, bet kādam tie ir sasniegumi, kuri gūti, ejot caur ērkšķiem. Ne vienmēr grūtības ir vērtējamas negatīvi, tās ir nepieciešamas, lai cilvēkam būtu motivācija. Savukārt ar atziņām jākoriģē dzīves jomas, kurās vēl esam kā mazi bērni, nepieredzējuši un neaizsargāti.
…
