Andulim visdziļāk palikuši atmiņā iespaidi no Taivas ciema. Gar vienu pusi mājai plats lielceļš. Pelēks, piesērējušiem grāvjiem abās pusēs viņš kā garš, noputējis audekls aizstiepjas pa atmatu uz Varlas bērzu birzi. Gar otru mājas pusi upe, aiz kuras kalnā stāvēja sils un ik vakaru krēslai metoties, laidās turpu lielos baros vārnas.
Apkārt mājas bija nesakoptas, pussakritušas izņemot Anduļa māju un kalēja Klāva smēdi. Mazajam Andulim kalēja klāva smēde bija kā kāda sevišķa maza pasaule lielajā pasaulē, pilna teiksmainu tēlu un brīnišķīgu, neredzētu lietu, kas kairināja zēna bērnišķo fantāziju.
Lasot ,, Mazo Anduli”, mūs apņem tas gaišums, tas siltais mīļums, kas apstaro anduļa dienas saskarē gan ar dabu, gan cilvēkiem. Ar dzīvo un nedzīvo pasauli. Kā jau tas parasts pieauguša cilvēka, bet jo vairāk maza bērna dzīvē, priecīgi brīži mijas ar dramatiskumu. Bērnībai ir tā īpatnība, ka šādi liela prieka un lielu dramatisku pārdzīvojumu brīži it bieži var notikt vienas dienas robežās, bērnībā asarām nav daudzu dienu smaguma, varam sacīt, ka bērns ir lielāks optimists nekā vairums pieaugušo. Tā arī mazajam andulim līdzi iet dzīvīgs, rosīgs možums.…