Viljama Šekspīra traģēdija "Hamlets"

Ar Hamletu iepazinos vilcienā. Es bieži mēdzu braukt ar vilcienu – te pirmajā vagonā apsēdos, te otrajā, bet, ja kavēju, tad ielēcu pēdējā vagonā. Hamlets nekad nekavēja, jo viņš jau savu laiku bija nodzīvojis. Tāpēc laiks viņam bija tikai relatīvs jēdziens. Katru reizi viņš mierīgi izlīda no manas somas, apsēdās blakus un sāka stāstīt par savām bēdām. Viduslaiku dzīve, galminieku balsis mijās ar vilciena vagona klaboņu un piemēsloto Rumbulas mežu aiz vilciena loga. Viņš nebija pārāk uzbāzīgs stāstnieks. Kādu laiku runājis, viņš atkal apklusa un ļāva man padomāt. Viņš lika man aizdomāties par visdažādākajām lietām un cilvēkiem. Hamlets stāstīja par cilvēku, par tā dabu. Tā mēs tikāmies kādas divas nedēļas, līdz Hamlets bija savu stāstu pabeidzis un devās atkal tālāk.

Hamlets stāstīja par sava tēva slepkavību. Par to, kā brālis nogalina brāli. Visi galminieki to labi apzinās, bet tomēr neko neiesāk, jo šāda rīcība jaunajam karalim ir it kā piedodama. Viņš dzīvojis tādā laikā, kad bagātākie, ietekmīgākie un dižciltīgākie varēja atļauties vairāk, pareizāk sakot, gandrīz visu, un neviens viņus par to nesodīja. Jā, mēs viduslaikus saucam par tumšajiem cilvēces gadiem, bet vai tad es arī nedzīvoju tādā laikā? Kā cilvēce ir mainījusies? Varbūt likumi kaut ko ierobežo, bet morāle nav mainījusies ne par mata tiesu arī mūsdienās. Tāpat iedur dunci mugurā savam tuvākajam.
…