Viss plūst, viss mainās

Ievadā būtu jāsaka tas, ka savu darbu es balstu gan uz Aristoteļa darba “Metafizika” pamata, runājot par formu un par matēriju, gan uz Senās Ķīnas un Indijas filozofijas atzinumiem, to mainību, cēloņiem un likumsakarībām, izejot no pazīmēm, ko mēs varam novērot ikdienā, neiedziļinoties to uzbūvē un struktūrā, ko mēs varam noteikt pēc mūsdienu zinātnes sasniegumiem un atklājumiem.
“Viss plūst, viss mainās,” ir viss nebeidzamais darbības pamats dabā, kas pēc Aristoteļa domām, balstās uz entelehiju – ideāls iekšējs spēks, kas nosaka visu dabas procesu mērķtiecību.
Kustību cilvēks saskata tikai priekšmetos, kas maina savu stāvokli attiecībā pret citiem priekšmetiem vai nu ārēju spēku ietekmē, vai inerces rezultātā, kad uz to neiedarbojas ārēji spēki, tādejādi, pamanot tikai uz praktiskām zināšanām un novērojumiem balstītu kustību – mašīna brauc, cilvēks pārvietojas, putns lido, piešķirot kustību, tikai dzīvām būtnēm, kas pašas var pārvietoties vai mehāniski, pārvietojoties nedzīviem priekšmetiem, tā domājot spēju mainīt atrašanās vietu, bet kā paliek ar vēju, lietu un ūdens plūšanu, kaut uz tiem neiedarbojas dzīvas būtnes, bet tie tomēr pārvietojas, maina savu atrašanās vietu pret sākotnējo stāvokli. Tātad, būtu jāuzdod jautājums, vai tā ir kustība vai mainība, ko ietekmē ārējie spēki un kas paši ir spējīgi būt par ārējiem spēkiem, un to mijiedarbība uz kādu no priekšmetiem? Līdz ar to būtu jāapskata, kas ir mainība un kas-plūšana?…