Zeme latviešu literatūrā

Planēta Zeme ir pavisam neliels atskaites punkts nebeidzamajā visumā. Tas ir gandrīz nemanāms punktiņš... Bet cilvēkiem, tas ir kaut kas apbrīnojams, vērtīgs un vajadzīgs... Uz visuma fona cilvēks ir kā skudra, gandrīz nemanāms, bet zemei vajadzīgs. Un tikai kopā šis skudras spēj veikt brīnumu lietas- padarīt zemi skaistu, bet vienmēr atrodas kāds, kas to visu cenšas izpostīt...
Saule grieži, tie ir kā baušļi. Un zeme vienmēr ir saistīta ar tiem. Lai gan zeme ir svētība, bet tās dēļ ir darīts daudz ļauna. Sākumā, varbūt pat neapzināti, taču zemes dēļ cilvēki bieži mainās līdz nepazīšanai, kļūst skopi, nepatiesi un rupji.
Es domāju, ka vispareizākais veids dzīvot, ir minēts Edvarta virzas poēmā „Straumēni”.
Visi darbi tiek veikti ar milzīgu pacietību un mīlestību. Darbs tiek uzskatīts par pašsaprotamu un neviens no mājas ļaudīm tā nebīstas. Katram it kā ir sava vietiņa un katrs ir bez maz vai neaizstājams.…