Zemes magnētiskais lauks veidojas Zemeslodes šķidrajā metāla kodolā notiekošo termiskās cirkulācijas procesu rezultātā. Elektromagnētisko starojumu raksturo viļņa garums un frekvence, kura tiek mērīta hercos Hz. Ģeomagnētiskā lauka intensitāte ir visaugstākā ir abos polos un zemākā pie magnētiskā ekvatora.
Apskatot elektromagnētiskā starojuma ietekmi uz dzīvo pasauli, svarīga ir ne vien to frekvence, bet arī “starojuma blīvums”, kas uz organismu iedarbojas noteiktā telpas punktā. Jo tālāk no starojuma avota, jo mazāka ir tā iedarbības enerģija.
Zemes magnētiskais lauks ir būtisks ekoloģiskais faktors, kas ietekmē visus dzīvos organismus uz planētas. Kā pirmo un pašu svarīgāko ģeomagnētiskā lauka nozīmi dzīvajai pasaulei ir jāmin Zemes magnētiskā lauka radītās magnetosfēras aizsargfunkcija. Zemes magnētiskais lauks ir tik spēcīgs, ka ir šķērslis Saules vējam un kosmiskajam starojumam, joni un elektroni mijiedarbojas ar magnētisko lauku, tādējādi radot magnetosfēru, kas neļauj vairumam Saules emitētajām un kosmiskā starojuma daļiņām sasniegt Zemi, tādā veidā aizsargājot visu dzīvo uz Zemes (Kļaviņš u.c., 2008). Ir pierādīts, ka daudzi organismi, to skaitā mikroorganismi un bezmugurkaulnieki, reaģē uz Zemes magnētisko lauku, kā arī uz Saules aktivitāti un tās izsauktajām ģeomagnētiskajām vētrām, kuras var palielināt Zemes magnētiskā lauka intensitāti par 1-5 %.
Atšķirībā no cilvēka, kurš apzināti Zemes magnētisko lauku nespēj sajust, dzīvnieki to izmanto vairākos veidos: tie nosaka magnētisko vektoru ar iekšējā kompasa palīdzību, magnētiskā lauka intensitāte, tā dispozīcija darbojas kā navigācijas kartes elements un noteikta reģiona magnētiskie apstākļi kalpo par norādi, izsaucot attiecīgu reakciju. Iekšējais magnētiskais kompass ir izplatīts starp daudziem dzīvniekiem, lielākajai daļai mugurkaulnieku, vēžveidīgo, kukaiņu un gliemju. Savukārt, spēja izmantot vietējā magnētiskā lauka intensitāti un tā līniju dispozīciju par norādi ir putniem un jūras bruņurupučiem.
…
