Pēc Otrā pasaules kara traģiskajiem notikumiem – patstāvīgas valsts zaudējuma – par spilgtu latvisko centienu un mentalitātes paudēju Eiropā kļuva mūsu rakstniece Zenta Mauriņa. Viņa spēja rast daudz draugu un domubiedru pēckara pretrunu un sāpju plosītajā Eiropā un Baltijā. Zenta Mauriņa saprata mazo tautu sāpi, jo pati bija cilvēks, kas gandrīz sešus gadus dzīvoja trimdinieka trūcīgo dzīvi.
Z. Mauriņa bija izteikta eiropiete un latviete, piedzīvojusi mazas tautas likteni. Viņa sevi dēvē par „(..) vienu no miljoniem bēgļu, kas, bēgdami no komunistiem, meklēja patvērumu demokrātiski brīvajā pasaulē.” Viņa iedziļinājās arī tajās kultūrās, ar kurām 20.gs. mums, mazajai tautai, latviešiem, saistās vislielākie vēsturiskie nodarījumi. Tās ir Vācija un Krievija.
Z. Mauriņa rakstīja, ka „(..) Baltijas valstis pašreiz esot vienīgās, kas savu veselumu saglabājušas un, to teikdama, es domāju par dvēseles un intelekta līdzsvaru, par iekšēju un ārēju vērtību harmoniju. Īstenībā visas ziemeļu tautas ir viena rase. Zviedri, somi, latvieši – visi ir skandināvi, un viss pārējais ir tikai matu skaldīšana.” Ar savu izcilo inteliģenci, dziļo zinātniskumu un vienreizējo sievietes un rakstnieces šarmu viņa rotaļīgi citē fragmentus gan no austrumu, gan rietumu kultūras: „(..) vēlāk tu mani sapratīsi un ieskatīsi, ka puķu podā nevar un nespēj augt liels koks.” Šajā metaforiskajā izteiksmē atklāta mazo tautu vieta starp lielajām.
Rakstnieci kā nelielas tautas pārstāvi bieži mocīja dzimtenes ilgas. Tāpēc Z. Mauriņas domas nereti kavējās tieši pie mazajām tautām: „Mazās zemēs dzīvo stipri cilvēki. Stipros cilvēkos iemājo ķiršu ziedu dziesmas.” Pirmo reizi viņa apjauta, ka viņa nav kāda vienība sevī, bet gan mazas, beztiesīgas, cietējas tautas neatraisāma daļa. Atsaucoties uz 1956. gada notikumiem Ungārijā, Z. Mauriņā dzimst patriotiskas jūtas attiecībā pret Latviju un mazajām tautām: „Veltīgi maza tauta cīnās pret padomju tanku plūdiem. Ne mazākās jausmas viņiem nav par latviešiem un svešā jūgā nomāktajām Baltijas tautām.”
…
