1. Tas ir stāsts par Zentas Mauriņas dzīvi, kuras kodols ir spīts. Notikumi, cik lielā mērā tie sniedzas pāri laikam un telpai, atklāj vispārnozīmīgu patiesību. Tā ir pausma par ārpasaules spoguļojumu dvēselē: kāds Es, viens no daudzajiem miljoniem, īsi pēc tam, kad tas bija atradis pats sevi, tika iemests ārprāta sārtā ( domāta Z. Mauriņa ). Šajā grāmatā atšķirībā no iepriekšējām triloģijas daļām rakstnieci vairāk par laikmeta politiskajām situācijām nodarbina psiholoģiskie konflikti. Te arī pierādās, ka viņai ir svarīgi nevis pedantiski savirknēt faktus, bet gan dvēseliskā patiesība! Katrā Z. Mauriņas rakstītajā teikumā var atrast kādu „zelta tīrradni”, kurā mirdz un stāsta par vērtībām, kādas ir cilvēkos un dzīvē. Tās ir nezūdošas vērtības, kuras rodas cilvēkos. Tā ir mīlestība, sirdsskaidrība, laime, prieks, gara brīvība, varonība. Sens un nesaudzīgs ir bijis liktenis pret Zentu Mauriņu. Neārstējamā slimība fiziski pakļauj viņas ķermeni, bet ne garu. Milzīgais slimības pārvarēšanas spēks ir viņa erudīts. Slimība viņai uzliek pacietības un pazemības zīmogu un dod dzirdīgas ausis un redzīgas acis. Tā liek viņai apstāties un padomāt, uz kuru pusi virzīt savu gaitu. Vai pakļauties vientulībai un neļauties dzīves straumei līdzi plūst? Nē, Z. Mauriņa savās ciešanās un pārbaudījumos paliek mierīgs un disciplinēts cilvēks. Viņa cīnās, jo slimība liek saklausīt to, ko nedzird veselais, tā ļauj ieskatīties citiem nepieejamā pasaulē. Tādēļ arī Z. Mauriņa iztur visas ar karu saistītas grūtības un likstas. Kur mūsdienās ir tādi cilvēki, kad viņi ir vajadzīgi tautai un pēc viņiem sauc tautas dvēseles…
2. Runājot par problēmām, kas risinātas tekstā, varētu minēt veselu jūru ar atsevišķām pērlēm un jūras zirdziņiem! …