“Kārtības sargs” pierādījumu izžņaudz, sarullē un iebāž somā, aizcērt durvis un liek mūs mierā. Mamma aiz pārbīļa vēl stīva, bet Velta rāpo pa zemi un vāc visu izārdīto. Vēl tajā vakarā visas trīs čukstus lūdzam piedošanu mūsu sarkanbaltsarkanajam vecās, laimīgās dzīves simbolam.
Ir ausis rīts pēc šausmu nakts notikumiem. Klauvējieni, šoreiz ne tik uzstājīgi, ne vēsts no vakardienas draudiem, bet vecis tas pats. Šoreiz tāds nokaunējies. Īsi, bez iedziļināšanās viņš paziņo, ka esam politiski “neitralizētas” un varam kravāt mantas, jo mūs gaida ceļš atpakaļ uz mājām.
Atvadāmies no Marijas un pārējiem Sibīrijas ļaudīm. Tēva kapu skatām pēdējo reizi, bez ziediem, bez plāksnes, tik no katras Skrupsku sievas pa asarai.
Ir 1953. gada jūnijs. Esam Latvijā, bet šaubas un neticība nākotnei ir pamatota. Stāvam uz akmeņainā ceļa dzimtajā ciemā. Pār Loni, vietu, kur ābeles baltākās, zemenes saldākās, kur lauku idilliskā ikdiena nav tikai mīts, nu savilkusies tumša debess. Mums par vecajiem labajiem laikiem liecina vien bezvēsts pazudušā brāļa gredzens Veltas pirkstā, dzintara sakta Mildai kabatā un tumša cirta mammas sirmajos matos. Nekas nav un nebūs kā agrāk. Laimīgs ir cilvēks, kurš apgalvo, ka visas rētas reiz sadzīst, jo, visticamāk, viņš nav izjutis patiesi smagu dzīves belzienu, pēc kura baiļu, izmisuma, asaru, slimību, nodevības radītās sāpes nerimst nekad. Garš mūžs nav tīkams, ja tam uzlikts neizdzēšams zīmogs – IZSŪTĪTIE. Ar to nelepojas, ar to sadzīvo. Sarkanās ēnas 50 gados kaimiņi tevis vairās.
Ir 2016. gada maijs. Balti zied Lones ābeles, un pār tām vairs neplandās sarkani draudīga ēna. No izsūtīto tuvinieku sāpēm dzimst šodienas cilvēku mīlestība pret savu zemi un savu dzimtu, dzimst atmiņu stāsti un apziņa par saitēm, kas vieno paaudzes.
…
