Ar Imanta Ziedoņa dzeju pirmoreiz iepazinos jau mācoties pamatskolā, dzejnieks pat viesojās skolā, kurā mācījos. Protams, tika lasīta dzeja, kas uzrunāja pamatskolas vecuma klausītājus, ne pati dziļdomīgākā, ne nopietnākā, bet skaista.
Tieši Imanta Ziedoņa dzejas skaistums jeb estētiskums mani saista arī tagad, proti, liriskā varoņa izjūtas biežāk tiek atklātas ar vizuāli un emocionāli skaisties tēliem, nevis to pretstati, ko bieži izvēlas citi autori, piemēram, dzejolī „Tā bija skaista vasara...”autors rada romantisku un jauku noskaņu pat ar nedaudz smeldzīgiem tēliem, kas ir vienkārši un simbolizē komunikācijas variantus:
„Bija skaista vasara. Mēs runājām tikai caur puķēm.
Maijā mēs runājām caur pienenēm
Un vārdi kā bites atnāca līdz mums,
Aplipuši pieneņu putekšņiem,
Dzelteni.
Jauka runāšana ir arī ar kaķpēdiņām.
[..]
Jūlijā mēs runājām caur magonēm
Un vārdi palika magoņu galviņās...”
Manuprāt, šis dzejolis pauž līdzīgu uzskatu tam, ka, runājot caur puķēm, var pateikt daudz mazāk, nekā, piemēram, ar puķēm, jo šeit puķes simbolizē rīcību, nevis tikai tukšus vārdus.
Ar apbrīnojamu meistarību autors prot dzejā ietvert tādas emocionālas noskaņas kā vieglumu, brīvības un nepiespiestības izjutu, kas vienlaikus skan arī patiesi, nesamāksloti. Mēdz teikt, ka viss ģeniālais ir vienkāršs, bet es vēlos piebilsts arī, ka skaists, jo dažkārt pat viens vārdu savienojumus spēj paust veselu izjūtu gammu, kas simts vārdos iespējams pazaudētu savu jēgu un būtību. Tā veidots, piemēram, dzejolis „Ķrīt lapa...”, kurā izmatoti vārdi „krīt lapa”, „skrien viļņi”, „tu nečabinies!”, aizturi elpu!”.…