Zigmunda Freida un Ērika Ēriksona teoriju salīdzinājums

Zigmunds Freids (1856- 1939) par psihiskās attīstības galveno virzītājspēku uzskata neapzināto seksuālo enerģiju (libido), ar ko bērns jau piedzimst. Par seksualitāti Freids uzskata visu, kas rada baudu, t.i., jebkurš juteklisks apmierinājums (zīšana, sūkāšana, glaudīšana, arī urīnpūšļa un zarnu satura atbrīvošana). Freids cilvēka dzīvi iedala 5 stadijās, uzskatīdams, ka ģenitālā stadija sākas ar pubertātes iestāšanos un turpinās visu dzīvi.
Ēriks Ēriksons (1902- 1994) personības teoriju veido vienlaicīgi izmantojot psihoanalīzes un biheiviorisma metodoloģiju. Nopsihoanalīzes teorijas aizgūst „libido” jēdzienu, bet paplašina to ar ķermeņa un vides attiecību tipu. Personības attīstību viņš skaidro kā adaptāciju sociālajā vidē. Cilvēka dzīvi viņš iedala 8 stadijās.
Līdzīgi Freidam, Ēriksons izvirza visai cilvēcei kopīgu stadiālu attīstību, t.i., dažādos vēsturiskos periodos un atšķirīgās sociokultūras situācijās cilvēka izaugšanai ir pamatplāns, un tas realizējas pa stadijām nemainīgā secībā. Katru stadiju iezīmē noteikta psihosociālā krīze, kura var būt spēcīgāka vai mazāk izteikta. Pārmaiņas personībā saistītas ar pretrunām starp cilvēka jaunajām vajadzībām un vecajām iespējām. Šīs pretrunas atrisina personības jaunveidojumi, kuru rašanās procesu sauc par krīzi (lēmuma brīdis starp progresu un regresu attīstībā).…