Zigmunds Freids

Psihoanalīze ir visdziļākā un intensīvākā psihoterapija, kas piemērota cilvēkiem ar lielu interesi par savu iekšējo pasauli un tās konfliktiem, cilvēkiem, kuri cieš no neirotiskiem simptomiem vai rakstura traucējumiem, cilvēkiem, kam ir pietiekami enerģijas sevis izpratnei un pārmaiņām. Psihoanalīze pēta: Zemapziņu un apziņu, dziņu, konfliktus, jūtas, psihiskos aizsargmehānismus, sapņus, cilvēka attiecības ar citiem un pašam ar sevi. Par psihoanalīzes pamatlicēju uzskata ebreju izcelsmes austriešu neirologu un psihiatru Zigmundu Freidu, kura personības teorija ir veidota apmēram 40 gadu ilgā laika posmā. Freids ir dzimis Freibergā(tagad Pržibora), Čehijā 1856. g. 6. maijā, bet no četru līdz astoņdesmit divu gadu vecumam dzīvojis Vīnē. 1881. gadā viņš kļuva par ārstu, taču, nejuzdams aicinājumu pievērsties praktiskam darbam, turpināja nodarboties ar pētījumiem. No 1882. gada Freids strādāja Vīnes Vispārējā slimnīcā, galvenokārt neiropatoloģijas (smadzeņu darbības traucējumu) jomā. Tikai pēc tam, kad 1885. gadā Freids aizbrauca uz Parīzi, viņš sāka pētīt histērijas un neirozes. Turpmākajos desmit gados, strādājot Vīnes klīnikā, viņš attīstīja psihoanalīzi kā ārstniecības metodi. Vispirms Freids sāka interesēties par neirotiskajiem simptomiem, tad pievērsās cilvēka apziņai kopumā un pētīja ar to saistītus plašākus kultūras jautājumus.