Kaut kas vienreizējs!!! Perfekts vientuļa cilvēka izjūtu atspoguļojums, kas raisa lasītājā pārdomas (vismaz manī jau nu noteikti). Tieši ar šādiem vārdiem man gribas raksturot nesen izlasīto Žana Pola Sartra darbu "Nelabums". Atklāšu, ka sākumā šis darbs man nepatika un likās galīgi nesaistošs un garlaicīgs, taču lasot to arvien vairāk un dziļāk, es atradu šī darba saistību arī ar sevi… Tieši tas mani aizrāva tik ļoti, ka atlikušo grāmatas daļu burtiski izlasīju vienā momentā. Cik es saprotu, ka tieši tas jau grāmatās ir tas intriģējošais jeb, tā saucamā, "odziņa"… Šajā darbā ir, varbūt pat nedaudz pārspīlēti, parādīta autora piedzīvotā vientulība, kas izraisa Nelabumu, un, manuprāt, ļauj lasītājam izvēlēties apdomāt savu ceļu. Nenoliegšu, ka man patīk lasīt visādus pārspīlējumus, ja vien es tos varu sasaistīt ar sevi, citādi tie pat liekas ļoti grūti lasāmi un garlaicīgi. Šo darbu saista fenomenāla ideja, ka cilvēka dzīvei nav jēgas.
Visu darbu caurvij perfekts vientuļa tēla, Antuāna Rokantēna, pārdomu plūdums par to, kas ir dzīves jēga un kas ir eksistence, kāpēc tā ir, kāda tā ir:
"Un viss eksistējošais, kas rosījās ap koku, nenāca ne no kurienes un negāja nekur. Piepeši tas eksistēja, un tad uzreiz vairs neeksistēja: eksistencei nav atmiņas; no zudušā tā neglabā neko - pat ne atblāzmu. Eksistence ir visur, līdz bezgalībai, pāri mēram, vienmēr un visur; eksistence - ko nekad neierobežo nekas cits kā vien eksistence"
Sapratu, cik daudz cilvēka smadzenes ir spējīgas ģenerēt pārdomas par dzīves jēgu, kad cilvēku pārņem vientulība. Vientulība cilvēkos liek arī citos saskatīt līdzīgas izjūtas, tā ir kā apsēstība, kā lipīga slimība, kas pielīp visiem pēc kārtas:
"Īstenībā viņš ir tikpat vientuļš kā es; neviens nebēdā par viņu. Tikai viņš neapzinās savu vientulību."
Šīs tēls brīžiem tiek atainots nevis kā cilvēks ar mērķiem, sapņiem un vīzijām, bet kā eksistējoša primitīva un banāla būtne, kas dara mehāniskas kustības: skatās, bet neredz, klausās, bet nedzird… Autors caur šo darbu un it īpaši caur šīs izjūtas izpausmi - nelabums - parāda cik ļoti cilvēks var būt vājš un neaizsargāts pret sevi un pārējiem, kad viņš jūtas vientuļš. Galvenais varonis, Antuāns Rokantēns, atklāj piedauzīgu pārbagātību no pasaules, kas rodama viņam apkārt un viņa paša vientulība piespiež pieredzēt psiholoģisku nelabumu.
Rokantēns, sēžot tramvajā un lūkojoties caur tā logu, pēkšņi redz dzīves bezjēdzību. Tas viss sākās kā parasta ilūzija: ēkas ārpusē liekas kustamies tramvaja vietā. Visas kustības, visi objekti viņam top relatīvi. Viņš visur saskata pliku eksistenci kas pārņēmusi pilnīgi visu, ko vien ir iespējams pārņemt. Viņš pārdomā un apsver šo ilūziju, uzstutējot roku uz sēdekļa. Bet viņš nemaz nejūt sēdekli, bet gan pilnīgi neko, kas tur būtu jeb kas būtu pierasts. Šīs sajūtas viņam kļūst svešas un viņa acīs tām pazūd jēga. Sēdeklis vairs nav parasts sēdeklis, jo viņš skaidri nevar asociēt to vārdu "sēdēt" ar tā funkciju. Vai tās ir Rokantēna halucinācijas? Vai viņš patiešām pārcieš garīgu sabrukumu? Viņš veselu dienu var no savas dzīves izsvītrot:
„Otrdien. Nekas nenotika. Eksistēju.”
Protams, darbā var jaust arī ieroci pret šo psiholoģisko nelabumu - vientulību - šis spēks ir mīlestība, kas jaušama Antuāna sirdī pret cietsirdīgo būtni - vismaz Annija tā izturas pret Rokantēnu.
…
