„250 no pasaules 6700 valodām runā vairāk par miljonu cilvēku.”
Manuprāt, mēs esam tādi, kāda ir mūsu valoda. Vienkārši, lai arī dažkārt mēdzam izspēlēt tādus jokus, ka beigās vairs nezinām – smieties vai raudāt. Mazliet apmulsuši, skatoties augšup uz lielajiem brāļiem, kas jau iemanījušies vairākās gudrībās. Bet sirdī mēs esam sapņotāji un dzejnieki ar skrūvgriezi rokās un transportieri aiz auss, gatavi iekarot pasauli un parādīt tai savu taisnību.
Kad Vecais Stenders teica, ka latviešu valoda ir bauru valoda, ka tajā neko nevar pateikt, viņš smagi kļūdījās. Lai kungs neapvainojas, viņš tomēr mūsu valodas labā ir darījis tik daudz, bet tā nu tas ir. Latviešu valodā var pateikt daudz. Daudz vairāk nekā mēs ikdienā iedomājamies.
„Kādā Romas grāmatnīcā ,šķirstīdams literatūru dažādās svešvalodās, sapratu, ka latviešiem šobrīd ir visracionālākā valoda pasaulē!” reiz teica Bruno Šulcs. Lai arī viņš nav valodnieks un nevar lepoties ar kādu paša sarakstītu grāmatu par valodniecību, viņam ir taisnība. Mēs izrunājam vārdus un tāpat tos arī rakstām (lai gan divdabji mēdz izspēlēt viltīgus jokus, bet tāpēc tie ir divdabji – no vienas puses pievilcīgi un laipni, bet no otras visīstākie viltnieki).
„Es runāju savā dzimtajā valodā, es rakstu dziesmiņas savā dzimtajā valodā. Ko es varu darīt, to es daru. Un tā ir ar katru,” teica Raimonds Pauls, un es viņam piekrītu. Latviešu valoda man ir kā otrā āda. Tajā es vislabāk māku pateikt to, ko vēlos. Un vienīgais, kas mani aptur no tā, lai runāt būtu tikpat viegli kā elpot, esmu es pati un manas bieži vien juceklīgās domas, kas klūp viena otrai pāri, likdamas man stostīties kā nepārliecinātai pirmklasniecei.
„Patiesa mīlestība pret savu zemi nav iedomājama bez mīlestības pret savu valodu,” reiz teica Konstantīns Paustovskis, krievu rakstnieks. Kaut arī mēs pārstāvam dažādas nacionalitātes, mūsu domas sakrīt. Mūsdienās Latvijā neplosās karš, bet gan citas, daudz mazākas likstas. Savu mīlestību pret dzimteni var izrādīt gan mirstot tās dēļ, gan ziedojot tai savu mūžu, bet ir arī daudzi citi daudz mazāki, bet nemazāk nozīmīgi veidi. Zināt Latvijas vēsturi. Zināt, ko mēs esam pārcietuši, lai iegūtu, to, kas mums ir tagad, un prast novērtēt to, nevis kurnēt. Dažkārt aizdomāties par tiem, kuri ir bruģējuši ceļu mūsdienu Latvijai. Cienīt tautas simbolus. Mīlēt mūsu valodu.
Jo latviešu valoda taču ir tik skaista! Kurā valodā vēl var tik skaisti aprakstīt rasas pielietu pļavu rītausmā vai aukstu ziemas ainavu? Kurā valodā vēl ir tik daudz skaistu īpašības vārdu? Kura valoda vēl var ļaut meitenei dot vārdu, kurā ir iepīti lāsmojoši rasas pilieni, kuros atspīd saules lēkts aukstā vasaras rītā?
Ko tur liegties, es arī gribu redzēt, kas ir žogam otrā pusē. Es gribu redzēt Anglijas mākoņainās dienas un elpot gaisu, ko elpo īri, kas mīt okeāna krastā. Es vēlos zināt, cik lielas ir manas iespējas lielo iespēju zemē Amerikā, apjukt no krāsainības, ko sniedz Dienvidamerika, un savām acīm skatīt Tadžmahalu. Jā, mani sapņi ir lieli, un sirds alkst svešzemju tāļu. Esmu mazliet līdzīga Sprīdītim, bet laikam katrā no mums mīt mazs Sprīdīts, kas rautin raujas pēc piedzīvojumiem, jauniem atklājumiem un laimes, lai vēlāk, izdzirdot kādu vārdu senču valodā, plati pasmaidītu un kaut uz īsu mirkli justos kā mājās.
