Īstenībā, nav Latvijas valsts vaina, ka mūs kļūst arvien mazāk un mazāk, tik maz, ka pat tautas skaitīšanas rezultātus paziņoja tik klusu, ka daži nevarēja sadzirdēt. Tā ir politika, mūsu vara, kas valda ar domu nevis par mums, bet par mērķiem, kuri būs sasniedzami kaut kad tālākajā nākotnē. Bet tagad, kas gaida mūs tagad?
Ģimenes, kurās maziņš, pusgadiņu vecs bērniņš ar grūtībām, raudot, mēģina atcerēties savu tēti, kurs pēc pusgadu ilgas prombūtnes atgriezās mājās, jo pelnīja naudiņu svešās zemēs, lai uzturētu maziņo un mammīti, jo mammīte saņem no valsts palīdzību 30 Ls apmērā mēnesī, bet bērniņš ir tik maziņš, un bērnu dārzā viņu paņems tikai no pusotra gada vecuma. Bet kas atceras, ka bērniņam vajag ēst un dzert, ka viņam ir tiesības uz jumtu virs galvas un pilnvērtīgu uzturu? Dibinot un grozot vienus likumus tiek pārkāpti citi, daudz nozīmīgākie likumi.
Kur palikusi cieņa un pašcieņa, kāpēc mēs pārkāpjam sevi un klusu nīkstam savā bēdā? Mēs sakām paldies par to, ka nav kara, ka mēs un mūsu bērni varam mierīgi gulēt. Bet vai tiešām mums par to jāsaka paldies, mieram valstij ir jābūt, nevis mums tas ir jānopelna ar nabadzību, ar to, ka sakožot zobus mēs atliekam naudiņu, lai nopirktu veļas mašīnu vai gultiņu bērniņam un sēžam tumsā, jo elektroenerģijas limits jau ir iztērēts. Un, tomēr, mēs atrodam laiku, lai pateiktu siltus vārdus mīļajiem, kuri ir tālu, reizēm arī jūtamies laimīgi pat par to mazumu, kas mums ir.
Lai Dievs mūs sargā un lai atnāk tā diena, kad mēs patiesi varēsim pateikt – paldies tev, Latvija!
